KAISME - dienasgrāmata

Es vienkārši gribu Tev to uzrakstīt...

Sun, 29 Dec 2024 10:27:00 +0000

Čauuu, es vienkārši gribu Tev uzrakstīt, un izrakstīt reizē... izrakstīt no sevis visu par laimi... cik bieži Tu par to domā? jā, par laimi...

toreiz, kad vēl biju maza, tik spilgti atceros - man ļoti mīļa skolotāja, klases stundā, ģērbusies kā īsta feja, stāv pie tāfeles, un stāsta, ka laime ir kā dārga Ķīnas vāze, pēkšņi uzlikta uz galvas - tik viena lieka kustība, un tā krīt, tā šķīst... un, kurš gan vispār spēj noturēt vāzi uz galvas... un es ticu, es ticu viņai, jo viņa ir tik jauka un man mīļa, un es ticu ilgi, domāju līdz gadiem 25...

un tagad - man grūti pateikt, kas tieši ir mainījies (šobrīd man ir 42), tik zinu - ir gājuši gadi, ir izauguši bērni, un nu jau es pieņemu ne tikai sevi, bet arī savu vīru, un pat savus tuvos, tālos, un arī tos, kurus pat nepazīstu... es labi jūtos vietā, kur esmu... es daru, jo esmu... es esmu es pati... es ļauju būt sev... es neņemos, nedzenos, nelaužos citu dēļ, un vispār ne tādēļ, lai kādam, ko pierādītu, parādītu, sevi prezentētu... nē... es esmu es... un viss... un ne tā - ka man nerūp citi, bet tā, ka es zinu sevi... nu jā, un, ja nu es Tev tagad & te teiktu, ka esmu laimīga bez mitas... vienkārši laimīga un punkts... ja nu es Tev teiktu - es esmu laime... ka esmu miers... mīlestība, gaisma, siltums, iedevsma... es esmu... patiešām... vai Tu man ticētu? un, ja es Tev teiktu, ka es esmu viss, pēc kā es dzenos, ko Tu par to teiktu? un tik lūdzu nepārproti mani ( lai gan Tu drīksti to darīt ), šo nesaku iedomīgi, nesaku lepni un uzpūtīgi... saku pazemīgi... es esmu laime... ne Tava, ne citu... savējā... un tieši tagad, pirms sācies Jaunais, to, manuprāt, man pateikt tik svarīgi sev un arī Tev... arī tad, kad domās pārcilāšu visu to, kas piedzīvots 2024. ( un es to darīšu )... un es neizdalīšu īpaši laimīgos mirkļus, jo vienkārši laimīga esmu bijusi visos ( zinu, zinu - skan neprātīgi )... nē, tik nedomā lūdzu - es esmu raudājusi, jutusies bezspēcīga, satraukta, ievainota - jā... bet, ja tā godīgi - tas vienmēr ir noticis brīžos, kad neesmu saņēmusi to, ko esmu gaidījusi, kad neesmu nokontrolējusi, to, ko gribētu, kad esmu izdegusi, jo esmu dzinusi sevi nežēlīgi... bet tas viss vispār nav par laimi, jo tā vienkārši ir manī, pašā viducī, tā pulsē, silda un spārno... nu gribi tici, gribi netici :) un es varētu rakstīt te vēl un vēl - bet man šķiet, ka nu jau pietiks... galvenais - es Tev pateicu to skaļi : es esmu laime... savējā... un, ja nu - ja nu tikai varbūt : arī Tu esi laime? Tu - savējā? ko Tu par to saki? ak, un, ko saku es? es esmu droša, ka tā ir... jā, Tu esi laime, miers & mīlestība... es zinu... ticu & ceru...

un, lai mūsu laime nepāriet,

mīlestībā & pateicībā,

Kristīne Š.

Par vētru, ceļu un saullēktu...

Mon, 11 Nov 2024 11:15:00 +0000

Čau! Sāku Tev rakstīt, un nojuku - ar ko tad īsti sākt... ar to, kā vispār mēs to paveicām - pavadījām 5 dienas Itālijā, ne, lai atpūstos, bet kārtīgi & kasimīgi strādātu un arī izdarītu... vai tomēr sākt ar to, ka radošs darbs ne gluži ir smaržīgu puķu saplaucis dārzs - tajā ir arī tik daudz moku un sevis šaustīšanas - ārprāts, un kur vispār rodas gudrība tomēr, tomēr un atkal saprast - ka tas viss ir process, kurš pats sevi ved, un es tam sekoju un uzticos... uzticos līdz malām un vēl... ok - sākšu ar to, ka šorīt aizvedu Terēzu uz skou, un aizgāju gulēt, pamodos pirms 13:00, un tik, tad sapratu, cik patiesībā nogurusi biju - ne tā, ka kašķigā, pūcīga, nevaru paiet, gribu ēst, un kad vispār būsim mājās - ne tā... es no sirds izbaudīju ceļojumu, arī garo atpakaļceļu - starpcitu, 6dienā aizgājām gulēt 19:00, lai celtos 24:00, kāptu mašīnā, un 6 stundas brauktu uz Milānas lidostu, un līdz pat Milānai bija absolūta tumsa, un miglas tik daudz, ka redzēt tālāk par par pārdesmit metriem- neiespējami - un Artis ir mans Supervaronis, un šī ceļojuma beigās, es varu teikt pavisam droši - apbrīnoju viņu vēl vairāk, kā jebkad iepriekš, patiesībā šis mājupbrauciens, kurš ilga 15 stundas (6h nakts brauciens uz lidostu, gandrīz 3h lidojums, 2h mājupceļš + īrētās mašīnas nodošana, iečekošanās, bagāža), burtiski paplašināja manas smadzenes, to, ka varam, varam arī tā... vai arī - ko mēs vispār nevaram? Tu zini to sajūtu? to, kad pārsteidz pat sevi tik ļoti, ko neticas... un mēs to izdarījām :) un vēl - es es saliku grāmatu, arī to es patiešām izdarīju, ok - man vēl vajadzēs brītiņu, lai tekstu un ilustrācijas saliktu secīgi - vēl jānodod informācija maketētājai, vēl darbs ar pašu maketu - process vēl turpināsies... bet es patiešām paveicu to, ko biju sev uzlikusi... un vai tas bija viegli? ne taču... un viegli jau arī nav interesanti - man ir jātiek tālāk ikreiz, kad, kaut ko iesāku, man ir jādara, tas no kā baidos - gluži kā arto braukšanu tumsā... un tad pienāk brīdis, kad iebrauc košrozā saullēktā - man vajag to piedzīvot ik reiz, ka uzņemos, ko Jaunu, tad zinu, ka viss ir pareizi, ka daru, to, kas man jādara... un tad, kad sēdēju Castelfidardo pašā vecpilsētas viducī - starp baznīcu, domi, krodziņu un dzijas veikalu, blakus strūklakai un muzejam - es zīmēju vairāk, kā trīs stundas no vietas, ārdīju sevi... akvareļus vai grafiskas līnijas... nemt dabas motīvus? vai fantazēt? kā es to salikšu kopā, nezinu, nezinu, nezinu... pilnīga putra domās un sajūtas... eju uz veikalu... jānopērk kaut kas vakariņām... un vēl tas dzīvoklis, uz kuru pārcēlāmies pēdējā dienā - ne visai mājīgs... nav silti, un izrādās, nedrīkst gatavot... bet es gribu karstu zupu un vēl karstu vīnu... ieeju veikalā... un gribu arī maizi... un nav vairs tās meitenes pie kases, ar kurām jau biju saradusi, un arī zivju stendā ir džeks, kuru iepriekš neesmu redzējusi - visa daudz, un vēl tas mutulis domās... izstaigāju veikalu - paņemu burratu, tomātus un vītinātu gaļu, un ledusskapī mums jau ir tomātu pesto... izgāju no veikala - bija jau tumšs, tur satumsa ātrāk, kā pie mums... atpakaļceļš - stāvs kāpiens vecpilsētas ielās, migla un es ļauju domām skriet... un zini - mirklī, kad lieliem kumosiem, murrājot ēdu to traki sulīgo burratu, es visu zināju - visu... visu par tekstu, ilustrācijām, izkārtojumu - tā vētra manī bija rimusi un saule uzlēkusi... un pat dzīvoklis bija kļuvis silts...

laimīgi rāmā Kristīne...

jau Kuldīgā

Joprojām Itālija...

Sat, 09 Nov 2024 08:15:00 +0000

Labrīt! Šis ir mūsu ceturtais rīts te - Itālijā, Artis jau ir akadēmijā, un man vēl ir 30 minūtes laika, pirms atdodu atslēgas Džuzepe - dzīvoklīša saimniekam, un jau šodien, ap 24:00 mēs dodamies atpakaļ uz Milānas lidostu, lai jau rīt lidotu atpakaļ uz mājām... Šis bija brīnišķīgs laiks te, un mums vēl ir vesela diena, lai to izbaudītu... lai gan bijām izdomājuši, ka uzreiz pēc Arta mācību beigām, tas ir - šodien pēc 18.00, sēžamies mašīnā, un braucam uz Milānu, vispār bez plāna par nakšņošanu, jo īsti jau nesanāk vispār, tomēr beigu beigās - sapratām, ka labāk būs, ja laiku no 18:00-24:00 vēl pavadīsim te - Castelfifardo, laiski gulšņājot, un uzkrājot spēkus nakts pārbraucienam, tāpēc jau 13:00 mūs savos apartamentos sagaidīs cits saimnieks (gribējām gan palikt pie Džuzepe, bet dzīvoklītis jau šodien ir aizņemts)... jā, nu tas tā īsumā - līdz pusdienām esmu nolēmusi pazīmēt pilsētas ieliņās un pēc tām turpināšu likt kopā mana KAISME tekstu... vakar bijām vakariņās ar Arta kolēģiem & pasniedzējiem - tik ģimeniski, ka joprojām smaidu, vēl jāpiebilst, ka Artis mācās kopā ar vīriem no Skotijas, Meksikas, Šveices, Monreālas - un tā nav Kanāda, viņš runā Monreālas franču valodā:), Vācijas, Amerikas - sarunvaloda gan ir angļu - un tik interesanti, ka katram tā ir tomēr cita, un vakara beigās es patiešām brīnišķi sapratu Skotu... jā, šis man ceļojumos patīk visvairāk - ne tik aptvert to neiedomājamo pasaules dažādību, bet paši cilvēki, veids, kā viņi komunicē, stāsta par sevi, grib uzzināt par Tevi, viņu tradīcijas, ieradumi, ak, un, ja Jūs zinātu, cik pats restorāna saimnieks bija iejūtīgs pret manu "glutēnam nē", un man nemaz nepatīk tā kaut kā lieki šim pievērst uzmanību, bet ir reizes, kad es to klusiņām saku, un līdz sirds dziļumiem novērtēju katru, kurš manai problēmai pieiet ar siltu sirsnību un atbildību... ak, laimīga... laimīga būt tik tālu no mājām, un tomēr justies kā mājās... vai arī - lai kur es būtu - ir labi... pat ļoti...

dodos zīmēt pilsētu,

vakarā centīšo Tev vēl uzrakstīt,

Kristīne, tā kurai ļoti labi :)

Trešā diena... un laimīgs skurbums...

Thu, 07 Nov 2024 19:39:00 +0000

Ak, vispirms - paldies par komentāriem pie iepriekšējā ieraksta, no sirds novērtēju katru no tiem, un to, ka lasāt, sekojat līdzi maniem piedzīvojumiem un notikumiem - esmu bezgalīgi pateicīga... solīju Tev vairāk pastāstīt par pašu Castelfidardo - un esmu pilnīgi noburta, un vēl īsti nevaru Tev pateikt, vai mani skurbina fakts, ka esmu šeit, lai strādātu, tas ir radītu, ko tādu, ko iepriekš neesmu darījusi... jā, un vēl tā sajūta, ka te man pieder visas pasaules laiks... vai tomēr tas ir pilsētas pārdabiskais miers... klusums un nesteidzība un vēl tā migla, kura neizklīst visas dienas garumā... jā, un vēl man tik ļoti patīk tas, ka angļu valodā te nerunā gandrīz nemaz, nu es teiktu, ka nerunā vispār - un, ja atceros, dienas, kad tikko bijām Viļņā, un sasveicinoties teicām: Sveiki, jo arī lietuvieši tā saka, viņi tomēr saklausīja mūsu izrunā to, ka lietuviski nesaprotam, un uzreiz uzsāka sarunu angliski, un pat ātri sazīmēja, ka esam no Latvijas... esot te, un sasveicinoties, sakot: Čau, jo arī viņi te, gluži kā mēs, tā dara, un arī atvadoties saka: Čau! uzsvars gan ir tā kā nedaudz cits, bet tomēr "čau"... nu jā - bet, kad sasveicinos te, vietējie turpina sarunu itāliski tik dabiski un viegli, ka nu jau pat šķiet, ka nedaudz saprotu :) ak, un tā laipnība, smaidi, un tas, ka te vispār nav burzmas, pilsētas nokrāsas, keramikas klātbūtne un tas, ka dzīvojam pašā vecpilsētā - jā, tas viss ik mirkli te padara līdzīgu pasakai, bet šo jau es Tev teicu, vai ne? :) un, jā - patiešām - te tam visam pa vidu, es rakstu un lieku kopā savu izdevumu/grāmatu "mana KAISME", un darbs rit labi, struktūra ir gatava, arī vadošais teksts... būs arī ilustrācijas, gan jau iepriekš manis radītas, gan pavisam jaunas (tās gan man vēl jāsazīmē)... arī tekstu vēl papildināšu, un vēl pats noformējums, izkārtojums lapās un pati izdevuma "uzbūve"... nu gribu tik teikt - ka viss skaisti rit, un es ļaujos... paldies Tev, ka esi šeit, turpināšu rakstīt rīt...

P.S. un Tu droši vari komentāru ierakstīt arī šodien, es ļoti priecāšos :)

Iedvesmu Tev & man,

Kristīne

P.S.S. un es esmu mirkļu kolekcionārs... bet to jau Tu zini, vai ne?

Otrā diena & mana KAISME...

Wed, 06 Nov 2024 19:06:00 +0000

Par ko tad īsti būs mana grāmata/izdevums? Vēl negribu Tev teikt, negribu vēl īsti neko atklāt, tik lūgt, lai pacieties, un vēl - to gan gribu, lai zini - tās nosaukums būs "mana KAISME", un vēl arī to, ka man ļoti patīk, kā tā top, kā tā pati rakstās un liekas kopā - un es ļaujos... un zinu, zinu - izklausās jau tā kā bišķiņ dīvaini, bet tieši tā man patīk - es vienkārši esmu droša, ka to daru, jo nevaru nedarīt, ka tā jau ir manī, man tik tā jāieliek vākos... jā, tā es par to jūtos... un vēl tā būšana te - Itālijā, mazā pilsētiņā, kura ir pierimusi pēc vasaras sezonas, kuras reliefs un skati pārsteidz, un vietējo smaidi silda tik ļoti... un es gan nezinu, kā ceļo Tu, bet es necenšos visu 100% plānot, ok, šoreiz bija savādāk, jo mums vajadzēja šķērsot teju pusi Itālijas, un Artis šajās lietās ir mans Supervaronis (un ne tikai šajās), bet viņš ir tas, kurš nopirks visjēdzīgākās biļetes lidojumam, vēl savlaicīgi rezervēs autostāvvietu blakus Rīgas lidostai, noīrēs foršu auto, un nobrauks, acis nepamirkšķinot, kilometrus 600, un, ja vajadzēs - arī vairāk, atradīs, kur noparkot auto, sirsnīgi komunicēs ar Airbnb dzīvokļu saimniekiem - es tik būtībā šai visā esmu blakus, smaidu, reizēm dziedu un vēl retāk dejoju, bet esmu un novērtēju visu, ko viņš spēj paveikt... bet par pašu pilsētu, uz kuru dodamies, pirms esam tajā, necenšos noskaidrot daudz - man ļoti patīk pārsteigumi, un cenšos it neko negaidīt, ja sāku pētīt vietu, kur dzīvosim kādu brītiņu, pirms esmu tajā nokļuvusi - pārsteigums var neizdoties, un gaidas var neīstenoties... tāpēc arī šoreiz, pirms braucām te, tik bišķiņ iegooglēju, priecīgi pasmaidīju, jo informācijas vispār nebija daudz, un vakar, iebraucot Castelfidardo tumsā, jau gaidīju rītu, kad kļūs mazliet gaišs, lai izskrietu līkumiņu, un vispār ieraudzītu, kur esam nokļuvuši, ak - un atbraukuši mēs esam uz pasaku, īstu pasaku, kā es Tev saku...

rīt pastāstīšu Tev vairāk,

P.S. un es ļoti priecāšos, ja atstāsi te kādu komentāru, pārdomas, vai vienkārši pateiksi: "Čau!"

lai Jauks Tavs vakars,

Kristīne, tā, kurai KAISME

Itālija... pirmā diena... vai arī - mazliet par plānu...

Tue, 05 Nov 2024 21:35:00 +0000

Šis stāsts, šķiet, aizsākās pirms gadiem pieciem - mans vīrs Artis man teica, ka brauks uz Itāliju, lai mācītos akordeona meistara arodu, pilsētā, kur instruments vispār reiz radies... nu, forši - brīnišķīga ideja - un, tad sākās pandēmija... pagāja laiks un pati pandēmija, un šī ideja atkal uzvirmoja, un toreiz, pirms gada vai pus, kad Artis sāka pētīt un vispār plānot pašu būšanu Itālijā, mazā pilsētiņā blakus Ankonai, Castelfidardo, un pa īstam apzināties, ka tā ir vairāk kā piecu stundu brauciena atālumā no Milānas lidostas, un pašas mācības (pirmais to cikls) ilgst nedēļu, es teicu, ka braukšu līdzi, divatā ceļš tomēr īsāks :) un vēl - ļoti gribu vienkārši nedēļu padzīvot īstu itāļu mājā, gatavot īstu ītāļu ēdienu, un vienkārši pabūt prom no darbnīcas un māla, lai vairāk zīmētu un rakstītu - jā, tāds bija plāns toreiz - kaut kad gada sākumā... un tā Artis piesakās mācībām, iztur konkursu, nopērk biļetes lidojumam, un Airbnb pat noīrējām uz nedēļu dzīvoklīti ar terasi... par pašu pilsētu informācija? ļoti maz, lai neteiktu, ka necik, bet, lai vai kā - jau pavasarī zinājām, ka novembra sākumu pavadīsim te... tad maijā Artis iepazīstas ar Ronaldu no PNB print, un tā vārds pa vārdam, pie manis nonāk viņa kontakti... oktobra sākums - atvaļinājums Malagā, un braucot mājās, es pavisam skaidri jau zinu, kā ielikt vākos ideju, kuru jau tik ilgi nēsāju sev līdzi... oktobra nogalē - satikšanās ar PNB print, sarunas ar maketētāju, un man viss ir skaidrs , es ne tikai nedēļu dzīvošu īstu itāļa dzīvi, es arī salikšu visu materiālu savai pirmajai grāmatai/izdevumam - jā, es patiešām to darīšu... un taad, kad Tev rakstu, te Itālijā pulksten's jau rāda 23:00, mēs šodien esam mērojuši tālu ceļu, laiks iet gulēt, un ārprāts, kā es gaidu rītu - gribu izskriet pilsētu, gribu aukstu dušu un gribu sākt... sākt grāmatu... savu grāmatu... un joprojām tam visam ticu un neticu...

ar labu nakti,

sazinamies jau rīt,

Kristīne Itālijā

Sapnis vai Īstenība...

Mon, 04 Nov 2024 09:47:00 +0000

Sen neesmu Tev rakstījusi, un tagad, kad to daru, pat neticas - tas, ko gribu Tev izstāstīt - vairāk izklausās pēc pasakas, pēc ieraksta manā piezīmju grāmatiņā, pirms gadiem 30... nē - pēc tās darba intervijas, uz kuru reiz biju uzaicināta kādā no bankām (neminēšu nosaukumu), toreiz strādāju krogā, un kāds no patstāvīgajiem apmeklētājiem - bankas vadošais darbinieks, mani ieteica savai darba vietai, kā izcilu darbā ar klientiem, nu jā - un tā es tur, bankā, pašā Vecrīgas sirdī, sēdēju glītā telpā, un atbildēju uz divu skaistu, eleganti ģērbtu, sieviešu jautājumiem, un tagad - tas notika pirms gadiem 20, vairs daudz neatceros no mūsu sarunas, bet, kad man jautāja par maniem nākotnes plāniem, es teicu (un to es atceros pavisam skaidri), ka man būs mākslas galerija, savas personālizstādes un es izdošu grāmatu, varbūt pat vairākas... jā, un vēl es reiz (pirms vispār satiku Arti), biju droša, ka man būs vīrs mākslinieks, kurš bieži nebūs mājās, jo viņš strādās tuvāk un tālāk, toreiz gan biju izdomājusi, ka viņš būs National Geographic fotogrāfs :) Un tagad, 20 gadus vēlāk es rakstu Tev, un pati neticu - man patiešām bija mākslas galerija "Šimpermaņu Smukumbode" ar Elitas Patmalnieces un citu mākslinieku izstādēm, mākslas un dizaina priekšmetiem un pie mums pat vizītē reiz bija tā laika prezidenta Zatlera kundze, galeriju gan paņēma 2008.gada krīze, un man patiešām ir bijušas savas personālizstādes, pavisam četras, pēdējā "sauc mani par KAISMI... lūdzu...", un arī mans vīrs patiešām ir mākslinieks - mūziķis, kurš patiešām, patiešām bieži nav mājās, jo sniedz koncertus un spēlē balles visā Latvijā un ārpus tās... un tagad, tagad, kad Tev rakstu, es domās kārtoju jau somu, lai jau rīt dotos uz Itāliju... un, ko es darīšu Itālijā, Tu neticēsi, gluži kā es - es rakstīšu savu pirmo grāmatu, izdevumu, kuru plānoju Tev prezentēt janvāra otrā pusē... nopietni, patiešām, patiešām, es tā darīšu...

un jau rīt es Tev uzrakstīšu atkal, tagad steigšu salikt mantas rītdienai,

sirsnībā, Kristīne

Tunisija...

Wed, 15 May 2024 11:21:00 +0000

es pavisam noteikti Tev nevaru teikt, ka Tev jābrauc uz Tunisiju, ka Tev tā jāpiedzīvo & jāizgaršo... jo esmu droša - Tev varētu arī nepatikt... te nav Eiropa... arī Turcija ne... te ir pavisam cita pasaule... pilnīgi cita... Tu te neatradīsi savu iecienīto rīta kafiju... satiksme Tevi šokēs... un viss, ko redzēsi - pārsteigs... un arī cilvēku sirsnība Tevi varētu darīt bažīgu... bet, ja par mani & manējiem - mēs patiešām izbaudījām, brīnījāmies, jūsmojām, sildījāmies... ak, un tieši te satiktie cilvēki - Lilo, kurš mācīja man breakdance pamatus, un tas viesmīlis ar silto smaidu, ar kuru tā īsti neiepazināmies, bet viņš ik vakaru mūs gaidīja ar ziedlapiņām klātu galdu... un baseina apsargs, kurš vēl pēc tam, kad baseins jau bija slēgts un stipri lija, teica, ka peldēt lietū, ir brīnišķīga ideja... un Agrids, bārmenis, kurš ik reiz apjautājās par ģimeni, un atvadoties vēlēja much love & hapiness... un Hasifa un viņas vadītā ikrīta joga... un Hameds, kurš ļoti labprāt būtu mūs kājām vedis uz vecpilsētu, tik tāpēc, ka viņam patīk smaidīgi cilvēki... un Alibaba, kurš sauca mūs par draugiem... un vēl tas jaukais čalis, kurš mūs cienāja ar tradicionālo tēju un sirsnīgi jokoja... un taksists Josefs, kurš vedot mūs uz pilsētas centru, vēl ātri pārstāstīja tās vēsturi... un kungs, no kura nopirkām viņa ģimenes darinātas Aladina istabas čības, viņš runāja 10 valodās, un vēl latviski prata pateikt: labrīt... jā, arī es smaidu, un bieži, un te es saņēmu tik daudz smaidu atpakaļ, un tik patiesus... un tā nebija tik Tunisijas ziemas tveice, kura mūs sasildīja, bet arī tik daudzie sirsnīgie cilvēki, viņu viesmīlība, sarunas & draudzība... un man pat tā visa vēl kādu laiku pietrūks... un es zinu, zinu - mēs latvieši to visu varētu tulkot visādi... dzirdēju te pat viesnīcā runājām, ka nu tie vietējie visus jau tik grib "apčakarēt" ... nuuu, protams, var jau to redzēt arī tā... un var tulkot un saprast to tā... bet... bet, ja nu patiešām ir tā, ka, lai kur mēs būtu, mēs redzam sevi... meklējam sevi... un arī atrodam... un, ja tā patiešām ir - es sevi satiku tur tik daudz labestības pilnās acīs, sirdssiltās sarunās & burvīgos smaidos...

Vairāk...

Sun, 05 May 2024 07:14:00 +0000

Es zinu, zinu - man vajadzētu rakstīt biežāk, skriet tālāk, gleznot vairāk, arī stipīties intensīvāk, gribu peldēt un ilgi, zīmēt ar ogli, gatavot maltītes vēl apzinātāk, un vēl taču adīt, lasīt tējas, siet pirtsslotas, un no zālītēm veidot kvēpelīšus, un es varētu te turpināt vēl un vēl. Man patīk tik daudz un tik ļoti. Es rodu tai visā mieru un satieku sevi. Un, ja Tu man reiz lūgtu pastāstīt par saviem hobijiem, es nevarētu beigt runāt, un mana jūsma Tevi, iespējams, nokaitinātu. Un nav jau galīgi tiesa, ka laiku jau var atrast visam - svarīgas ir tik prioritātes - un te es smaidu. Tā pat kā - atrodi darbu, kuru mīli, un Tev nekad vairs nebūs jāstrādā - un es atkal smaidu. Un ne, ne - es nemēģināšu Tev visu paskaidrot un pierādīt, un Tevi pārliecināt par šo, no sava skatu punkta. Mēs ik viens redzam tā, kā redzam, tā, kā esam - un tur nav patiesības vai nepatiesības, viss ir tā - kā esam mēs paši. Bet ar pašu "vairāk" es spēlējos, nu vismaz gribu tā domāt - es nepieturos pie izteiktas dienas rutīnas - ok, es ik rītu 30 min. veltu sev - tas ir fiziskām aktivitātēm, šobrīd joga vai skriešana, arī auksta duša, rimta matchas mallkošana + dienas plāns, darbs darbnīcā, pie datora, telefonā, mājās, tagad arī dārzā, jēdzīgas maltītes, laiks ar vīru, nedaudz bērniem, un kad šis viss izdarīts, ja paliek mirkļi - dalu tos gleznošanai, peldu, sagatavoju "overnight" brokastis, brienu pļavā un mežā. Un, iespējams, pavisam iespējams - tas ir par prioritātēm, bet, ja Tu man jautātu, kā to redzu es, es teiktu, ka dejoju ar laiku - viņš mani tur, un es viņu, mēs vēltām viens otram atbildīgu uzmanību, un griežam virpuļus, mētājam kājas, līgani kustinām gurnus, atmetam un sakļaujam galvas, reti arī valsējam, vēl retāk- pavisam mierīgi mīdamies dzīves mūzikas ritmos, jā, lielākoties, tā ir strauja ballīte, kurā mēs lieliski jūtam viens otru, es viņu - laiku, un viņš manu kaismi...

Paldies Tev, ka esi šeit, ka ienāc, paskaties un palasi!

Sirsnīgā pateicībā,

Kristīne Š.

Mans Jaunais...

Wed, 17 Jan 2024 07:44:00 +0000

Ārptāts, tik sen neesmu Tev rakstījusi, un es zinu, zinu - laika trūkums ir traki slikts attaisnojums, bet, šķiet, man īsti Tev nebija, ko teikt, jā - gribēju domās, darbos un notikumos vispirms atrast līdzsvaru un sevi, un vēl arī tas, ka toreiz, kad šo aizsāku - dienasgrāmatas rakstīšanu, sev apsolīju, ka darīšu to viegli, jā, un arī skaisti... un atkal es attaisnojos - bet tā negribu... gribu, lai zini, ka šorīt, tagad un te no sirds vēlējos Tev uzrakstīt, un arī pati sev... Un, tagad, to darot, man joprojām nav skaidrs, ko īsti... Es šonakt saldi un tik silti gulēju, no rīta, vēl īsti nepamodusies pierakstīju pateicības - ak, ja Tu zinātu, cik ļoti man to patīk darīt - un nu jau būs pagājis pusgads (un man patīk tādi laika nogriežņii, mēnesis tomēr ir krietni par maz, lai tā pa īstam izvērtētu un vispār saprastu), jā, kad to daru, nu to grūti pat izteikt, bet tā piedomāšana, pateikšanās un tā visa pierakstīšana - tā liek laimes sajūtai virmot, jā - tā es to jūtu & redzu, gluži kā tos spožos aukstā gaisa kristāliņus ziemas saulē, kad ir vairāk, kā -20 aiz loga. Pamodusies, kamēr manējie gatavojās dienai, es iekurināju krāsni, saklāju gultu, izņēmu traukus no trauku mašīnas, salocīju veļu, ieliku vēl mazgāties, un, kad bērni aizgāja uz skolu, es atrullēju jogas paklāju, ieslēdzu YouTube, sameklēju 25 min. move with Nicole vienu no pilates nodarbībām un ļāvos, un man joprojām tas ir grūti - balanss un elastība, tas vispār nav par mani, bet būs, es darīšu un būs - tāds ir mans mērķis - spēcīga es, nopietni - man tūlīt paliks 42 gadi, un nē - man nav sajūta, ka novecoju, arī - ka dzīve iet uz otru pusi, nē, nē - es joprojām esmu jauna, un katra fiziska aktivitāte, man liek justies vēl jaunākai (starpcitu, šoziem atklāju slidošanu). Pēc pilatēm duša, mazliet kosmētikas, darbnīcas treniņtērps - jā, joprojām mīļākais darba apģērbs, pagatavoju matchu ar sojas pienu, iebridu sniegā - plikām kājām - šis ir perfekti, un malkojot matchu, vēl izlasīju grāmatas "Mākslinieka ceļš" nodaļu, un tagad rakstu Tev, pulkstenis rāda 10:09, un es tūlīt došos uz darbnīcu, lai no mitra māla gatavotu rotu detaļas. Un zini - es esmu laimīga. Es esmu atradusi sevi. Sevi it visās taij's epizodēs ap mani, ik kadrā, skaņā, arī cilvēkos, smieklos un klusumā, rosībā, dunā un rimtā mierā - un tagad, domājot par visu to Jauno, kas mani (un arī Tevi) vēl tik sagaida, vēlos tik vienu - nepazaudēties. Jā, to vēlu sev, un arī Tev! Un milzīgs paldies, ka esi šeit! Un, lai mums brīnišķīga šodiena!

Ak, un būšu no sirds pateicīga, ja komentārā ierakstīsi savu vēlējumu sev Jaunajā gadā, paldies Tev jau iepriekš!