Plānoju, neplānoju...
Gads bez kafijas...
"Kafija var likt Tev justies absolūti uzvilktam un nemierīgam vai tieši pretēji- liek Tev justies vēl vairāk nogurušam. Daudzi šo nemaz nepamana, taču liela daļa cilvēku, dzerot kafiju, patiesībā jūtas vēl nogurušāki, kas.. neapzināti (vai apzināti) noved pie nākošās kafijas krūzes. Un tikai tad, kad kafijas dzeršana tiek pārtraukta, viņi apzinās, ka kafija patiesībā tikai laupa šo ikdienas enerģiju.''avots: www.topivesels.lv
Un jau toreiz, pavisam skaidri zināju, ka, ja sev kaut ko atņemu (es taču nesodu sevi - es rūpējos), man ir sev jādod kaut kas arī vietā. Un tā manā ikdienā ienāca cigoriņu kafija, kakao, daudz ingvera un citas tējas, un matcha. Cigoriņus man vajadzēja iesākumā, jo šķiet alku pēc rūgtuma, tā pat arī kakao, šobrīd tos lietoju maz, reizēm kā desertu. Tējas dzeru daudz, to garšas un sastāvi mainās līdzi sezonām, un ingvers, kā piedeva, man joprojām ir ļoti mīļš. Matcha ir mans rīta dzēriens - es neēdu brokastis, pirmo maltīti ieturu ap 13.00, matcha ar sojas vai mandeļu pienu ir mans brīnišķīgais dienas sākums - pēc rīta skrējiena vai staipīšanās, aukstas dušas - perfekta, lai baidītu mirkli un jaunas dienas iesākumu (un tās labās lietas, kuras ir kafijā, kuras, protams, ir - ir arī matchā, bet matchā nav slikto), jā, un vēl - iesākoties rudenim, ik dienas izspiežu un izdzeru 0,5 -1 l svaigu ābolu, bumbieru sulu, reizēm pievienoju arī burkānus, bieti, ingveru un citas gardas lietas.
Kas ir mainījies pēc gada:
1) man nesāp vairs galva;
2) man ir ļoti salds miegs;
3) enerģija pietiek visai dienai, un tā līdzinās dejai, ne maratonam;
4) skaidras, asas domas;
5) mans dzelzs līmenis šobrīd asinīs ir perfekts (bet vēl - esmu atteikusies no glutēna jau 10 mēnešus, esmu droša, ka tas ir galvenais iemesls);
6) mana ikdiena ir krāsu un garšu bagāta, jā, iepriekš, katru savu "attelpas" brīdi veltīju kafijas baudīšanai, un, ja godīgi - tā garšo vienmēr tā pat, nu ok - skābāka, ne tik ļoti, biezāka, ūdeņaināka, stingrām putām, bez (lūdzu piedodiet kafijas eksperti), un es zinu to vilšanās dusmu, kad trāpi negaršīgā kafijas pauzē, un arī to, kad medī, bet nekādi nevari tikt pie tās lieliskās kafijas garšu buķetes, kuru baidīji kaut kad un kaut kur, bet citur to nekādi neatrod. Jā, bet bez kafijas, pat ceļošana ir koša, tik daudz iespēju izgaršot dažādas tējas - īpaši mīļa man jasmīnu zaļā, kura paties' arī smaržo pēc jasmīniem, un tā chai latte, kuru dzēru Aizputē, un macha ar bezglutēna auzu pienu lidostā pie Briselles, un tā Norvēģijā, ar skatu uz ostu, un vēl vakar baudīju matchu Kuldīgā, Celms maize, ar rīsu pienu - jā, bez kafijas šie mirkļi ir kļuvuši nozīmīgāki, un tā vairs nav dzīšanās pēc enerģijas, un noteiktas garšas, tas ir par "te un tagad", par mani, par to cik viss skaisti. Un šo rakstot, es smaidu, un paldies Tev, ka lasi! Lai mums brīnumskaista šī diena.
Es skrienu...
Par "viegli"...
Mana labbūtība...
guļu 7,5 h, neatkarīgi ne no kā... 10% auksta rīta duša... 5% matcha dārzā... 5% nostāties ar kājām gaisā... 5% šorīt sāku jogot... 3% kafijas pagatavošana vīram un buča... 5% daru darbu, kuru mīlu... 50%... radu... 40% dabas tuvums... 40% pārdomāts uzturs...30% mierpilnas un siltas attiecības ģimenē... 60% rušināšanās dārzā... 30% nedzeru kafiju...10% pirts... 20% dzīve mazpilsētā... 20% vēlmi pēc saldumiem aizstāju ar tējkaroti svaiga, tumša medus... 2% adatu paklājiņš... 2% peldēt... 20% salasīt ziedus... 20% pagatavot Latgales salātus no pašas audzētiem gurķiem... 2% izstaipīties... 4% savās mājās justies labi... 40% vakara tēja... 10% filma... 10% grāmata... 10% pateicību pierakstīšana... 5% mācīties būt te... 10% būt tagad... 30% u.t.t.
P.S. un es nedaru šo visu katru dienu, un mans mēŗķis nav iespēt pēc iespējas vairāk - es vienkārši apzinos, kas mani dara laimīgu, un pie tā es turos... pa bišķiņam un vairāk... un neatlaižos...
Un vēl - jau pagājušo nedēļ' pieņēmu lēmumu, tomēr rakstīt tik vienu reizi nedēļā, un tā būs 1diena... paldies, ka esi šeit...
1dienas un citas dienas...
Nedēļas nogali pavadīju kopā ar vīru - braucu viņam līdzi uz viņa koncertiem Valdemārpilī un Dobelē, viņš to dēvē par "muzikālo tūrismu", braucot kopā ar viņu es nonāku pilsētās, uz kurām pat nebūtu izdomājusi aizbraukt. Un, lai gan šo nedaru bieži, ik reiz, kad esmu piekritusi šīm avantūrām, es tās pat nedaudz plānoju, ne tik darbus, kuri jāiespēj līdz izbraukšanai ("piekraut" krāsniņu, vai gluži otrādi, varbūt vēl agri no rīta uzklāt zeltu, lai vakarā tas jau kārtīgi nožuvis - jo savu keramikas krāsni darbinu gandrīz katru nakti), jā, un vēl es plānoju, ko sadarīt, esot tur - pilsētā, kuru es pati neizvēlējos. Un, ja pilsētā vai tās tuvumā dzīvo draugi, noteikti vēl apciemošu viņus, jau iepriekš atradīšu visgardāko vietiņu, kur baudīt vēlas pusdienas, arī nedaudz vēstures un arhitektūras, romantiski pagalmiņi, izpeldēšos, ja tuvumā būs peldvieta, kurā nav pūlis - jā, arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc izvēlos peldēt agros rītos un ne vasarā, jo man patīk klusums un tā sajūta, ka tas mirklis pieder tik man vien. Un vēl es jūsmoju par izstāžu zālēm, izstādēm un mākslinieku veikaliņiem - šeit gan jāpiezīmē, ka nedēļas nogalēs, ne lielās pilsētās šie skaistumi ir slēgti agrāk kā gribētos. Un tā es brīnišķīgi esmu pavadījusi šo nedēlas nogali, krāšņi tverot Valdemārpili un Dobeli - pilsētas, kurās nedomāju, ka esmu bijusi iepriekš. Un es lieliski atpūtos, un tik pat lieliski arī noguru, un atkal man gribas te ielikt smaidiņu. Šodien braukšu sēņot, lai varu sevi salikt atpakaļ, un jau rīt Jaunumi - te pat www.kaisme.com, ļoti gaidīšu Tevi ciemos!
Es tam visam pa vidu...
P.S. nākamo ierakstu publicēšu 1dien, paldies Tev, ka esi šeit!
Šis rīts...
#patisevboss...
Ģimene...
Katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis, atkal meklējis, atkal meklējis - atkal meklējis. Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav. Tāpēc es nebaidos par sevi.
Jā, un zini - tas nav sāpīgi un mokoši, tā ir spēja, kura pat pilnveidojas, tā ir. Tā ir tā spēja būt ārpus komforta zonas, tur, kur ir īstā, tā supergaršīgā, baudkārā, neaizmirstamā dzīve.
Priekā & mīlestībā!
Mājas...
Tā - teikšu Tev godīgi - ne vienu reizi vien esmu saņēmusi piedāvājumus publicēt Mūsu māju stāstu kādā no Latvijā izdotajiem interjera un dzīvesstila žurnāliem, un tik pat bieži esmu tos noraidījusi - doma par to, ka kāds ienāks manā mājā, safotogrāfēs to tā, kā redz viņš, pierakstīs manis teikto un publicēs to tā, kā saprot un jūt pats - ne es. Jā - un vēl tas - es gan neieslīgšu detaļās, bet man, tas ir - manai ģimenei, ir arī bijusi slikta pieredze ar publicistiem un ne vienu vien - tātad, līdz šim atteicu. Līdz pagājušai nedēļai - man uzrakstīja žurnāla Mūsmājas redaktore Evija, un viņa man ļāva uz jautājumiem atbildēt rakstiski un vēl - piekrita publicēt manis pašas bildes. Forši vai ne? Un, protams, protams, manis rakstītais teksts tiks mainīts, un tas tiks pārrakstīts - es zinu, jā, un būs vēl citas korekcijas, bet Tev piedāvāju izlasīt manis rakstītās atbildes uz Evijas jautājumiem:
1. Īss Tavs dosjē - ko dari ikdienā, cik ilgi dzīvo Kuldīgā, kur top Tavi darbi?
Esmu māksliniece – realizēju sevi keramikā – no balta māla un reizēm porcelāna, izgatavoju rotas un traukus, mani iedvesmo daba, tās nokrāsas, sezonas – tā ir mana kaisle, mans zīmols KAISME dizains to simbolizē un glabā. Kuldīgā esmu uzaugusi, savu vīru pazīstu jau kopš 14 gadu vecuma, arī viņš ir kuldīdznieks, pēc studijām Rīgā un tur nodzīvotiem 10 gadiem, atgriezāmies savā pilsētā, jā - tas notika jau pirm 16 gadiem. Un toreiz tas bija tik pat drosmīgi un neprātīgi reizē, kā būtu tagad, paties’ - un tik daudz kas ir noticis, gājis un nācis, bet, lai vai kā – lēmums dzīvot mazpilsētā ir palicis nemainīgi brīnišķīgs.
2. Kā ieguvi esošo dzīvesvietu, cik sen tajā dzīvo, kas vēl tajā mīt?
Pašiem sava māja Kuldīgā mums ir sesto vasaru. Pirms tam īrējām – esam dzīvojuši skaistos mansarda dzīvokļos arī mājā ar dārzu, un ilgstoši meklējuši savējo. Ļoti vēlējāmies senu, labi uzturētu māju, un mums bija svarīgi, lai tā nebūtu sabojāta ar plastmasas logiem, iekaramajiem griestiem, reģibsi un “marmora” flīzēm. Un mēs viņu patiešām arī atradām, 1955.gadā celto Mūsu māju, un kaut arī sapņoju par dzīvi mežā pie upes, saprotu un pieņemu, ka ar trim skolniekiem tas prasa pārāk daudz – jā, Mūsu māja atrodas 10 min. gājiena attālumā no pilsētas centra, un man ir liela ģimene – vīrs Artis, bērni Lilu Martina, Terēza Rute, Ernests un vēl suns Fargo, un kaķis Rota.
Mājās – tas ir – mājas saimniecības ēkā, ir arī mana keramikas darbnīca un Artis ir iekārtojis arī savu mūzikas ierkastu studiju mājas otrajā stāvā, kā arī uzcēlis dārzā mazu saunu. Un Mūsu māju ieskauj skaists, pašu lolots dārzs.
3. Kāds ir mājas iekārtojuma stāsts - cik tā ir liela, kā tā remontēta, iekārtota?
Mūsu māja ir labi uzturēta – tajā vienmēr ir kāds dzīvojis, un arī toreiz, kad uzsākot remontu, noplēsām vecās tapetes, sienās nebija plaisu un grīdā nebija izpuvušu dēļu. Un mums toreiz bija tieši mēnesis laika, lai 100 m2 lielajā ēkā nomainītu elektrību, pievilktu pilsētas ūdeni, aizšpaktelētu vietas, kur vilkti vadi un citus negludumus, un visu izkrāsotu baltu. Un pārsvarā visu – izņemot elektrību un ūdeni, darījām paši, un strādājām naktīs, jo pa dienu bija citi darbi, un izdarījām.
4. Kur smelies interjera idejas?
Šo grūti izskaidrot, bet svarīgākais - man vajag, lai ir skaisti – nu tā, ka skatos un smaidu – un tas tā ir pilnīgi par visu, par dārzu, dobēm, darbnīcu, guļamistabu, viesistabu, virtuvi, vannasistabu, arī ēdienu, jā – un tā es daru, daru, kā jūtu, no tā, kas ir, no tā, kas viegli pieejams – lai nav sarežģīti, lai nav kaut kad, lai nav ilgi jāgaida, un ilgi jāciešas – daru tagad. Un man svarīgas ir lietas ar stāstu, senas mēbeles un mūsu čuguna vanna, un veranda no 55 gada, un gulta, kuru izgatavoja Artis tai’ aukstā ziemā, kad piedzima Terēza, jā – Mūsu mājas interjers ir stāsts par mums, par laiku, kuru esam dzīvojuši un arī mantojuši. Tā ir kompozīcija, kurā ir ne tikai krāsas, faktūras, sadzīves lietas un mēbeles, bet arī silta mīlestība pret vietu, laiku un vienam otru.
5. Kādi izaicinājumi bijušu remonta laikā vai iekārtojot telpas?
Manuprāt, visas lietās ir tik trīs izaicinājumi – gribēt, darīt un sākt, un šīs trīs lietas mēs protam labi. Vēl ir viena, ar kuru redzu, ka bieži satiekas senu māju saimnieki ir – prast iederēties mājā, vai gluži pretēji – māju pakļaut sev – tas ir – mainīt tās plānojumu, celt piebūves un izbūves, jā – mēs jau sākotnēji nolēmām iederēties.
6. Kas ir Tavi priekšnoteikumi māju sajūtas radīšanai?
Man ļoti patīk vienkāršība, skaidras līnijas, balts/melns/pelēks kombinācijas un sajūtamas toņu gammas, koka faktūra, samts un lupatu deķi, fotogrāfijas, spilvenu kaudzes un no krāsu kārtām atbrīvotas podiņu krāsnis, jā, un man vajag to sajūtu, ka te – Manās mājās ir miers. Un pēc tā es dzenos.
P.S. ar interesi gaidu rediģēto tekstu, un tiklīdz tas tik publicēts, es, protams, Tev ziņošu. Un, ja Tevi interesē Manas mājas un dzīve mazpilsētā, es par to diezgan bieži stāstu savā IG kontiņā, nāc ciemos.
Printeris...
P.S. labi, skrienu darbos! Paldies, ka lasi.
Šodiena...
P.S. Šodien līst. Es joprojām un ļoti nepacietīgi, gaidu vasaras tveici - tās dienas, kad tā arī īsti var neapģērbties un sasilt līdz pašam dziļumam, un just kā saule dedzinoši samīļo.
Laiks...
P.S. mana Vasaras apņemšanās Nr.3 ir apēst Vasaru. Vistiešākajā vārda nozīmē - ķirši, upenes, mellenes, jāņogas, avenes, gurķi, visādas salātlapas, kolrābji, tūlīt tomāti, un viss no mana dārza, laime.
P.S.S. un vēl - man šķiet es laiku noķeru tējas un matchas brīžos, lēnos...
Mana Vasara...
P.S. Šorīt pie Ventas biju tik es, neviena cita... laime pilnīga...
Kāpēc tā?
P.S. naktī lija, un dārzs šorīt smaržo citādi - tik brīvi.
SĀKUMS...
Ik diena ir īstā, lai sāktu, ko Jaunu. Vai ne? Un šodien es aizsāku to, par ko biju domājusi jau krietnu laiku. Ne tā pavisam konkrēti, ne droši un pārliecināti - nē - tā ne, bet man vienmēr paticis rakstīt, vienmēr esmu gribējusi to darīt vairāk, kā daru, un man vienmēr šķitis, ka man ir ko teikt, jā, un, ka gribu, un patiesībā- arī varu, to, ko gribu pasacīt - savirknēt vārdu rindās, garos un paplašinātos teikumos, un, iespējams, pavisam iespējams, kāds to visu labprāt arī lasītu. Un vēl - es bieži dzirdu, ka iedvesmoju, un, lai gan apzināti, tāds nekad nav bijis mans mērķis, vienu gan es zinu pavisam droši - tas, kā es esmu izvēlējusies dzīvot un radīt, vide, kura ir ap mani, mazpilsētas idille, mana nodarbošanās un kaislības - pavisam noteikti ar savu neierastumu, vienkāršību un reizē košumu, var aizraut, var likt uz ierasto paskatīties citādi, var ļaut sapņot un vēl - var dot spēku uzdrīkstēties arī Tev būt tur, kur patiešām vēlies būt, darīt darbu, kuru mīli, un radīt vidi ap sevi tādu, par kādu vienmēr esi sapņojusi/sapņojis. Jā, un vēl - esmu mazais uzņēmējs, jau 5 gadus man ir savs SIA, kurā vienīgais darbinieks esmu es, esmu mākslnieks, kurš lapbprāt sevi sauc par amatnieku, un tam, kā strādāt man pašai, kā "ražot", kā realizēt, kā īsti pārdot, kā nopelnīt un arī nomaksāt nodokļus - nav instrukciju, nav arī pamācību, kā man Tev, mans brīnišķīgais klient', pastāstīt par to, kā rodas KAISME dizains produkcija, kādos vārdos to ietērpt, kādās bildēs to atspoguļot. Neviena biznesa mācība nav vērsta uz nozari, kuru pārstāvu es, kurā čakli un neatlaidīgi strādāju. Un garie gadi, Jūsu milzu interese, daudzie pirkumi, brīnišķīgās atsauksmes un Instagram sekotāju skaits, atkal, un atkal man apliecina, ka viss ir labi, ka tas, ko daru, tas kā jūtu, tas, kā attīstu savu mazo uzņēmējdarbību un kaislību reizē ir pareizi. Un, jā - es Tev, labprāt, par šo ceļu, kurš ne vienmēr ir gaiši izgaismots, un galīgi ne gluds, stāstīšu te. Un vēl par dārzu, kurš ieskauj manu keramikas darbnīcu, par pašu procesu - no idejas līdz produktam, par manām daudzajām aizrautībām - peldes vis'caur gadu, ēdiens, ziedi, daba un tās veltes, skriešana, DIY interjera pārvertības, nedaudz ceļošana, ģimene un mūsu zvēri, un vēl - lēnām top arī booking mājoklis, jā - te pat - starp manām puķēm, darbnīcu, siltumnīcu un ķiršu kokiem - arī par to Tev stāstīšu. Un arī par savu vēlmi e-veikalā integrēt produkciju, kuras idejas un dizaina autors esmu es, bet tās izgatavošanu es uzticēšu citiem. Jā, es te, pavisam atklāti rakstīšu savu DIENASGRĀMATU, par to, kas ap mani, ar mani, manī, un tā, un publicēšu stāstus divas reizes nedēļā. Un vēl- ļoti priecāšos, ja Tu lasīsi, un, ja vēl atstāsi komentāru, vai atsūtīsi man īsu vēstulīti, ak, tad mans prieks būs trīškāršs, nē - vēl lielāks.
Paldies Tev, ka esi šeit,
pateicībā, Kristīne
P.S. un šo rakstu, sēžot sava dārza saulē, pēc pavisam aukstas dārza dušas, lēni malkojot karstu machu ar sojas pienu un karoti medus.
