Es vienkārši gribu Tev to uzrakstīt...

Čauuu, es vienkārši gribu Tev uzrakstīt, un izrakstīt reizē... izrakstīt no sevis visu par laimi... cik bieži Tu par to domā? jā, par laimi...

.

toreiz, kad vēl biju maza, tik spilgti atceros - man ļoti mīļa skolotāja, klases stundā, ģērbusies kā īsta feja, stāv pie tāfeles, un stāsta, ka laime ir kā dārga Ķīnas vāze, pēkšņi uzlikta uz galvas - tik viena lieka kustība, un tā krīt, tā šķīst... un, kurš gan vispār spēj noturēt vāzi uz galvas... un es ticu, es ticu viņai, jo viņa ir tik jauka un man mīļa, un es ticu ilgi, domāju līdz gadiem 25... 

.

un tagad - man grūti pateikt, kas tieši ir mainījies (šobrīd man ir 42), tik zinu - ir gājuši gadi, ir izauguši bērni, un nu jau es pieņemu ne tikai sevi, bet arī savu vīru, un pat savus tuvos, tālos, un arī tos, kurus pat nepazīstu... es labi jūtos vietā, kur esmu... es daru, jo esmu... es esmu es pati... es ļauju būt sev... es neņemos, nedzenos, nelaužos citu dēļ, un vispār ne tādēļ, lai kādam, ko pierādītu, parādītu, sevi prezentētu... nē... es esmu es... un viss... un ne tā - ka man nerūp citi, bet tā, ka es zinu sevi...  nu jā, un, ja nu es Tev tagad & te teiktu, ka esmu laimīga bez mitas... vienkārši laimīga un punkts... ja nu es Tev teiktu - es esmu laime... ka esmu miers... mīlestība, gaisma, siltums, iedevsma... es esmu... patiešām... vai Tu man ticētu? un, ja es Tev teiktu, ka es esmu viss, pēc kā es dzenos, ko Tu par to teiktu? un tik lūdzu nepārproti mani ( lai gan Tu drīksti to darīt ), šo nesaku iedomīgi, nesaku lepni un uzpūtīgi... saku pazemīgi... es esmu laime... ne Tava, ne citu... savējā... un tieši tagad, pirms sācies Jaunais, to, manuprāt, man pateikt tik svarīgi sev un arī Tev... arī tad, kad domās pārcilāšu visu to, kas piedzīvots 2024. ( un es to darīšu )... un es neizdalīšu īpaši laimīgos mirkļus, jo vienkārši laimīga esmu bijusi visos ( zinu, zinu - skan neprātīgi )... nē, tik nedomā lūdzu - es esmu raudājusi, jutusies bezspēcīga, satraukta, ievainota - jā... bet, ja tā godīgi - tas vienmēr ir noticis brīžos, kad neesmu saņēmusi to, ko esmu gaidījusi, kad neesmu nokontrolējusi, to, ko gribētu, kad esmu izdegusi, jo esmu dzinusi sevi nežēlīgi... bet tas viss vispār nav par laimi, jo tā vienkārši ir manī, pašā viducī, tā pulsē, silda un spārno... nu gribi tici, gribi netici :) un es varētu rakstīt te vēl un vēl - bet man šķiet, ka nu jau pietiks... galvenais - es Tev pateicu to skaļi : es esmu laime... savējā... un, ja nu - ja nu tikai varbūt : arī Tu esi laime? Tu - savējā? ko Tu par to saki? ak, un, ko saku es? es esmu droša, ka tā ir... jā, Tu esi laime, miers & mīlestība... es zinu... ticu & ceru...

un, lai mūsu laime nepāriet,

mīlestībā & pateicībā,

Kristīne Š.

Par vētru, ceļu un saullēktu...

Čau! Sāku Tev rakstīt, un nojuku - ar ko tad īsti sākt... ar to, kā vispār mēs to paveicām - pavadījām 5 dienas Itālijā, ne, lai atpūstos, bet kārtīgi & kasimīgi strādātu un arī izdarītu... vai tomēr sākt ar to, ka radošs darbs ne gluži ir smaržīgu puķu saplaucis dārzs - tajā ir arī tik daudz moku un sevis šaustīšanas - ārprāts, un kur vispār rodas gudrība tomēr, tomēr un atkal saprast - ka tas viss ir process, kurš pats sevi ved, un es tam sekoju un uzticos... uzticos līdz malām un vēl... ok - sākšu ar to, ka šorīt aizvedu Terēzu uz skou, un aizgāju gulēt, pamodos pirms 13:00, un tik, tad sapratu, cik patiesībā nogurusi biju - ne tā, ka kašķigā, pūcīga, nevaru paiet, gribu ēst, un kad vispār būsim mājās - ne tā... es no sirds izbaudīju ceļojumu, arī garo atpakaļceļu - starpcitu, 6dienā aizgājām gulēt 19:00, lai celtos 24:00, kāptu mašīnā, un 6 stundas brauktu uz Milānas lidostu, un līdz pat Milānai bija absolūta tumsa, un miglas tik daudz, ka redzēt tālāk par par pārdesmit metriem- neiespējami - un Artis ir mans Supervaronis, un šī ceļojuma beigās, es varu teikt pavisam droši - apbrīnoju viņu vēl vairāk, kā jebkad iepriekš, patiesībā šis mājupbrauciens, kurš ilga 15 stundas (6h nakts brauciens uz lidostu, gandrīz 3h lidojums, 2h mājupceļš + īrētās mašīnas nodošana, iečekošanās, bagāža), burtiski paplašināja manas smadzenes, to, ka varam, varam arī tā... vai arī - ko mēs vispār nevaram? Tu zini to sajūtu? to, kad pārsteidz pat sevi tik ļoti, ko neticas... un mēs to izdarījām :) un vēl - es es saliku grāmatu, arī to es patiešām izdarīju, ok - man vēl vajadzēs brītiņu, lai tekstu un ilustrācijas saliktu secīgi - vēl jānodod informācija maketētājai, vēl darbs ar pašu maketu - process vēl turpināsies... bet es patiešām paveicu to, ko biju sev uzlikusi... un vai tas bija viegli? ne taču... un viegli jau arī nav interesanti - man ir jātiek tālāk ikreiz, kad, kaut ko iesāku, man ir jādara, tas no kā baidos - gluži kā arto braukšanu tumsā... un tad pienāk brīdis, kad iebrauc košrozā saullēktā - man vajag to piedzīvot ik reiz, ka uzņemos, ko Jaunu, tad zinu, ka viss ir pareizi, ka daru, to, kas man jādara... un tad, kad sēdēju Castelfidardo pašā vecpilsētas viducī - starp baznīcu, domi, krodziņu un dzijas veikalu, blakus strūklakai un muzejam - es zīmēju vairāk, kā trīs stundas no vietas, ārdīju sevi... akvareļus vai grafiskas līnijas... nemt dabas motīvus? vai fantazēt? kā es to salikšu kopā, nezinu, nezinu, nezinu... pilnīga putra domās un sajūtas... eju uz veikalu... jānopērk kaut kas vakariņām... un vēl tas dzīvoklis, uz kuru pārcēlāmies pēdējā dienā - ne visai mājīgs... nav silti, un izrādās, nedrīkst gatavot... bet es gribu karstu zupu un vēl karstu vīnu... ieeju veikalā... un gribu arī maizi... un nav vairs tās meitenes pie kases, ar kurām jau biju saradusi, un arī zivju stendā ir džeks, kuru iepriekš neesmu redzējusi - visa daudz, un vēl tas mutulis domās... izstaigāju veikalu - paņemu burratu, tomātus un vītinātu gaļu, un ledusskapī mums jau ir tomātu pesto... izgāju no veikala - bija jau tumšs, tur satumsa ātrāk, kā pie mums... atpakaļceļš - stāvs kāpiens vecpilsētas ielās, migla un es ļauju domām skriet... un zini - mirklī, kad lieliem kumosiem, murrājot ēdu to traki sulīgo burratu, es visu zināju - visu... visu par tekstu, ilustrācijām, izkārtojumu - tā vētra manī bija rimusi un saule uzlēkusi... un pat dzīvoklis bija kļuvis silts... 

laimīgi rāmā Kristīne...

jau Kuldīgā

Joprojām Itālija...

Labrīt! Šis ir mūsu ceturtais rīts te - Itālijā, Artis jau ir akadēmijā, un man vēl ir 30 minūtes laika, pirms atdodu atslēgas Džuzepe - dzīvoklīša saimniekam, un jau šodien, ap 24:00 mēs dodamies atpakaļ uz Milānas lidostu, lai jau rīt lidotu atpakaļ uz mājām... Šis bija brīnišķīgs laiks te, un mums vēl ir vesela diena, lai to izbaudītu... lai gan bijām izdomājuši, ka uzreiz pēc Arta mācību beigām, tas ir - šodien pēc 18.00, sēžamies mašīnā, un braucam uz Milānu, vispār bez plāna par nakšņošanu, jo īsti jau nesanāk vispār, tomēr beigu beigās - sapratām, ka labāk būs, ja laiku no 18:00-24:00 vēl pavadīsim te - Castelfifardo, laiski gulšņājot, un uzkrājot spēkus nakts pārbraucienam, tāpēc jau 13:00 mūs savos apartamentos sagaidīs cits saimnieks (gribējām gan palikt pie Džuzepe, bet dzīvoklītis jau šodien ir aizņemts)... jā, nu tas tā īsumā - līdz pusdienām esmu nolēmusi pazīmēt pilsētas ieliņās un pēc tām turpināšu likt kopā mana KAISME tekstu... vakar bijām vakariņās ar Arta kolēģiem & pasniedzējiem - tik ģimeniski, ka joprojām smaidu, vēl jāpiebilst, ka Artis mācās kopā ar vīriem no Skotijas, Meksikas, Šveices, Monreālas - un tā nav Kanāda, viņš runā Monreālas franču valodā:), Vācijas, Amerikas - sarunvaloda gan ir angļu - un tik interesanti, ka katram tā ir tomēr cita, un vakara beigās es patiešām brīnišķi sapratu Skotu... jā, šis man ceļojumos patīk visvairāk - ne tik aptvert to neiedomājamo pasaules dažādību, bet paši cilvēki, veids, kā viņi komunicē, stāsta par sevi, grib uzzināt par Tevi, viņu tradīcijas, ieradumi, ak, un, ja Jūs zinātu, cik pats restorāna saimnieks bija iejūtīgs pret manu "glutēnam nē", un man nemaz nepatīk tā kaut kā lieki šim pievērst uzmanību, bet ir reizes, kad es to klusiņām saku, un līdz sirds dziļumiem novērtēju katru, kurš manai problēmai pieiet ar siltu sirsnību un atbildību... ak, laimīga... laimīga būt tik tālu no mājām, un tomēr justies kā mājās... vai arī - lai kur es būtu - ir labi... pat ļoti...

dodos zīmēt pilsētu,

vakarā centīšo Tev vēl uzrakstīt,

Kristīne, tā kurai ļoti labi :)

Trešā diena... un laimīgs skurbums...

P.S. un Tu droši vari komentāru ierakstīt arī šodien, es ļoti priecāšos :)

Iedvesmu Tev & man,

Kristīne

P.S.S. un es esmu mirkļu kolekcionārs... bet to jau Tu zini, vai ne?

Otrā diena & mana KAISME...

Par ko tad īsti būs mana grāmata/izdevums? Vēl negribu Tev teikt, negribu vēl īsti neko atklāt, tik lūgt, lai pacieties, un vēl - to gan gribu, lai zini - tās nosaukums būs "mana KAISME", un vēl arī to, ka man ļoti patīk, kā tā top, kā tā pati rakstās un liekas kopā - un es ļaujos... un zinu, zinu - izklausās jau tā kā bišķiņ dīvaini, bet tieši tā man patīk - es vienkārši esmu droša, ka to daru, jo nevaru nedarīt, ka tā jau ir manī, man tik tā jāieliek vākos... jā, tā es par to jūtos... un vēl tā būšana te - Itālijā, mazā pilsētiņā, kura ir pierimusi pēc vasaras sezonas, kuras reliefs un skati pārsteidz, un vietējo smaidi silda tik ļoti... un es gan nezinu, kā ceļo Tu, bet es necenšos visu 100% plānot, ok, šoreiz bija savādāk, jo mums vajadzēja šķērsot teju pusi Itālijas, un Artis šajās lietās ir mans Supervaronis (un ne tikai šajās), bet viņš ir tas, kurš nopirks visjēdzīgākās biļetes lidojumam, vēl savlaicīgi rezervēs autostāvvietu blakus Rīgas lidostai, noīrēs foršu auto, un nobrauks, acis nepamirkšķinot, kilometrus 600, un, ja vajadzēs - arī vairāk, atradīs, kur noparkot auto, sirsnīgi komunicēs ar Airbnb dzīvokļu saimniekiem - es tik būtībā šai visā esmu blakus, smaidu, reizēm dziedu un vēl retāk dejoju, bet esmu un novērtēju visu, ko viņš spēj paveikt... bet par pašu pilsētu, uz kuru dodamies, pirms esam tajā, necenšos noskaidrot daudz - man ļoti patīk pārsteigumi, un cenšos it neko negaidīt, ja sāku pētīt vietu, kur dzīvosim kādu brītiņu, pirms esmu tajā nokļuvusi - pārsteigums var neizdoties, un gaidas var neīstenoties... tāpēc arī šoreiz, pirms braucām te, tik bišķiņ iegooglēju, priecīgi pasmaidīju, jo informācijas vispār nebija daudz, un vakar, iebraucot Castelfidardo tumsā, jau gaidīju rītu, kad kļūs mazliet gaišs, lai izskrietu līkumiņu, un vispār ieraudzītu, kur esam nokļuvuši, ak - un atbraukuši mēs esam uz pasaku, īstu pasaku, kā es Tev saku...

rīt pastāstīšu Tev vairāk,

P.S. un es ļoti priecāšos, ja atstāsi te kādu komentāru, pārdomas, vai vienkārši pateiksi: "Čau!"

lai Jauks Tavs vakars,

Kristīne, tā, kurai KAISME

Itālija... pirmā diena... vai arī - mazliet par plānu...

Šis stāsts, šķiet, aizsākās pirms gadiem pieciem - mans vīrs Artis man teica, ka brauks uz Itāliju, lai mācītos akordeona meistara arodu, pilsētā, kur instruments vispār reiz radies... nu, forši - brīnišķīga ideja - un, tad sākās pandēmija... pagāja laiks un pati pandēmija, un šī ideja atkal uzvirmoja, un toreiz, pirms gada vai pus, kad Artis sāka pētīt un vispār plānot pašu būšanu Itālijā, mazā pilsētiņā blakus Ankonai, Castelfidardo, un pa īstam apzināties, ka tā ir vairāk kā piecu stundu brauciena atālumā no Milānas lidostas, un pašas mācības (pirmais to cikls) ilgst nedēļu, es teicu, ka braukšu līdzi, divatā ceļš tomēr īsāks :) un vēl - ļoti gribu vienkārši nedēļu padzīvot īstu itāļu mājā, gatavot īstu ītāļu ēdienu, un vienkārši pabūt prom no darbnīcas un māla, lai vairāk zīmētu un rakstītu - jā, tāds bija plāns toreiz - kaut kad gada sākumā... un tā Artis piesakās mācībām, iztur konkursu, nopērk biļetes lidojumam, un Airbnb pat noīrējām uz nedēļu dzīvoklīti ar terasi... par pašu pilsētu informācija? ļoti maz, lai neteiktu, ka necik, bet, lai vai kā - jau pavasarī zinājām, ka novembra sākumu pavadīsim te... tad maijā Artis iepazīstas ar Ronaldu no PNB print, un tā vārds pa vārdam, pie manis nonāk viņa kontakti... oktobra sākums - atvaļinājums Malagā, un braucot mājās, es pavisam skaidri jau zinu, kā ielikt vākos ideju, kuru jau tik ilgi nēsāju sev līdzi... oktobra nogalē - satikšanās ar PNB print, sarunas ar maketētāju, un man viss ir skaidrs , es ne tikai nedēļu dzīvošu īstu itāļa dzīvi, es arī salikšu visu materiālu savai pirmajai grāmatai/izdevumam - jā, es patiešām to darīšu... un taad, kad Tev rakstu, te Itālijā pulksten's jau rāda 23:00, mēs šodien esam mērojuši tālu ceļu, laiks iet gulēt, un ārprāts, kā es gaidu rītu - gribu izskriet pilsētu, gribu aukstu dušu un gribu sākt... sākt grāmatu... savu grāmatu... un joprojām tam visam ticu un neticu...

ar labu nakti,

sazinamies jau rīt,

Kristīne Itālijā

Sapnis vai Īstenība...

Sen neesmu Tev rakstījusi, un tagad, kad to daru, pat neticas - tas, ko gribu Tev izstāstīt - vairāk izklausās pēc pasakas, pēc ieraksta manā piezīmju grāmatiņā, pirms gadiem 30... nē - pēc tās darba intervijas, uz kuru reiz biju uzaicināta kādā no bankām (neminēšu nosaukumu), toreiz strādāju krogā, un kāds no patstāvīgajiem apmeklētājiem - bankas vadošais darbinieks, mani ieteica savai darba vietai, kā izcilu darbā ar klientiem, nu jā - un tā es tur, bankā, pašā Vecrīgas sirdī, sēdēju glītā telpā, un atbildēju uz divu skaistu, eleganti ģērbtu, sieviešu jautājumiem, un tagad - tas notika pirms gadiem 20, vairs daudz neatceros no mūsu sarunas, bet, kad man jautāja par maniem nākotnes plāniem, es teicu (un to es atceros pavisam skaidri), ka man būs mākslas galerija, savas personālizstādes un es izdošu grāmatu, varbūt pat vairākas... jā, un vēl es reiz (pirms vispār satiku Arti), biju droša, ka man būs vīrs mākslinieks, kurš bieži nebūs mājās, jo viņš strādās tuvāk un tālāk, toreiz gan biju izdomājusi, ka viņš būs National Geographic fotogrāfs :) Un tagad, 20 gadus vēlāk es rakstu Tev, un pati neticu - man patiešām bija mākslas galerija "Šimpermaņu Smukumbode" ar Elitas Patmalnieces un citu mākslinieku izstādēm, mākslas un dizaina priekšmetiem un pie mums pat vizītē reiz bija tā laika prezidenta Zatlera kundze, galeriju gan paņēma 2008.gada krīze, un man patiešām ir bijušas savas personālizstādes, pavisam četras, pēdējā "sauc mani par KAISMI... lūdzu...", un arī mans vīrs patiešām ir mākslinieks - mūziķis, kurš patiešām, patiešām bieži nav mājās, jo sniedz koncertus un spēlē balles visā Latvijā un ārpus tās... un tagad, tagad, kad Tev rakstu, es domās kārtoju jau somu, lai jau rīt dotos uz Itāliju... un, ko es darīšu Itālijā, Tu neticēsi, gluži kā es - es rakstīšu savu pirmo grāmatu, izdevumu, kuru plānoju Tev prezentēt janvāra otrā pusē... nopietni, patiešām, patiešām, es tā darīšu...

un jau rīt es Tev uzrakstīšu atkal, tagad steigšu salikt mantas rītdienai,

sirsnībā, Kristīne

Tunisija...

es pavisam noteikti Tev nevaru teikt, ka Tev jābrauc uz Tunisiju, ka Tev tā jāpiedzīvo & jāizgaršo... jo esmu droša - Tev varētu arī nepatikt... te nav Eiropa... arī Turcija ne... te ir pavisam cita pasaule... pilnīgi cita... Tu te neatradīsi savu iecienīto rīta kafiju... satiksme Tevi šokēs... un viss, ko redzēsi - pārsteigs... un arī cilvēku sirsnība Tevi varētu darīt bažīgu... bet, ja par mani & manējiem - mēs patiešām izbaudījām, brīnījāmies, jūsmojām, sildījāmies... ak, un tieši te satiktie cilvēki - Lilo, kurš mācīja man breakdance pamatus, un tas viesmīlis ar silto smaidu, ar kuru tā īsti neiepazināmies, bet viņš ik vakaru mūs gaidīja ar ziedlapiņām klātu galdu... un baseina apsargs, kurš vēl pēc tam, kad baseins jau bija slēgts un stipri lija, teica, ka peldēt lietū, ir brīnišķīga ideja... un Agrids, bārmenis, kurš ik reiz apjautājās par ģimeni, un atvadoties vēlēja much love & hapiness... un Hasifa un viņas vadītā ikrīta joga... un Hameds, kurš ļoti labprāt būtu mūs kājām vedis uz vecpilsētu, tik tāpēc, ka viņam patīk smaidīgi cilvēki... un Alibaba, kurš sauca mūs par draugiem... un vēl tas jaukais čalis, kurš mūs cienāja ar tradicionālo tēju un sirsnīgi jokoja... un taksists Josefs, kurš vedot mūs uz pilsētas centru, vēl ātri pārstāstīja tās vēsturi... un kungs, no kura nopirkām viņa ģimenes darinātas Aladina istabas čības, viņš runāja 10 valodās, un vēl latviski prata pateikt: labrīt... jā, arī es smaidu, un bieži, un te es saņēmu tik daudz smaidu atpakaļ, un tik patiesus... un tā nebija tik Tunisijas ziemas tveice, kura mūs sasildīja, bet arī tik daudzie sirsnīgie cilvēki, viņu viesmīlība, sarunas & draudzība... un man pat tā visa vēl kādu laiku pietrūks... un es zinu, zinu - mēs latvieši to visu varētu tulkot visādi... dzirdēju te pat viesnīcā runājām, ka nu tie vietējie visus jau tik grib "apčakarēt" ... nuuu, protams, var jau to redzēt arī tā... un var tulkot un saprast to tā... bet... bet, ja nu patiešām ir tā, ka, lai kur mēs būtu, mēs redzam sevi... meklējam sevi... un arī atrodam... un, ja tā patiešām ir - es sevi satiku tur tik daudz labestības pilnās acīs, sirdssiltās sarunās & burvīgos smaidos... 

 

Vairāk...

Es zinu, zinu - man vajadzētu rakstīt biežāk, skriet tālāk, gleznot vairāk, arī stipīties intensīvāk, gribu peldēt un ilgi, zīmēt ar ogli, gatavot maltītes vēl apzinātāk, un vēl taču adīt, lasīt tējas, siet pirtsslotas, un no zālītēm veidot kvēpelīšus, un es varētu te turpināt vēl un vēl. Man patīk tik daudz un tik ļoti. Es rodu tai visā mieru un satieku sevi. Un, ja Tu man reiz lūgtu pastāstīt par saviem hobijiem, es nevarētu beigt runāt, un mana jūsma Tevi, iespējams, nokaitinātu. Un nav jau galīgi tiesa, ka laiku jau var atrast visam - svarīgas ir tik prioritātes - un te es smaidu. Tā pat kā - atrodi darbu, kuru mīli, un Tev nekad vairs nebūs jāstrādā - un es atkal smaidu. Un ne, ne - es nemēģināšu Tev visu paskaidrot un pierādīt, un Tevi pārliecināt par šo, no sava skatu punkta. Mēs ik viens redzam tā, kā redzam, tā, kā esam - un tur nav patiesības vai nepatiesības, viss ir tā - kā esam mēs paši. Bet ar pašu "vairāk" es spēlējos, nu vismaz gribu tā domāt - es nepieturos pie izteiktas dienas rutīnas - ok, es ik rītu 30 min. veltu sev - tas ir fiziskām aktivitātēm, šobrīd joga vai skriešana, arī auksta duša, rimta matchas mallkošana + dienas plāns, darbs darbnīcā, pie datora, telefonā, mājās, tagad arī dārzā, jēdzīgas maltītes, laiks ar vīru, nedaudz bērniem, un kad šis viss izdarīts, ja paliek mirkļi - dalu tos gleznošanai, peldu, sagatavoju "overnight" brokastis, brienu pļavā un mežā. Un, iespējams, pavisam iespējams - tas ir par prioritātēm, bet, ja Tu man jautātu, kā to redzu es, es teiktu, ka dejoju ar laiku - viņš mani tur, un es viņu, mēs vēltām viens otram atbildīgu uzmanību, un griežam virpuļus, mētājam kājas, līgani kustinām gurnus, atmetam un sakļaujam galvas, reti arī valsējam, vēl retāk- pavisam mierīgi mīdamies dzīves mūzikas ritmos, jā, lielākoties, tā ir strauja ballīte, kurā mēs lieliski jūtam viens otru, es viņu - laiku, un viņš manu kaismi...

Paldies Tev, ka esi šeit, ka ienāc, paskaties un palasi!

Sirsnīgā pateicībā,

Kristīne Š.

Mans Jaunais...

Ārptāts, tik sen neesmu Tev rakstījusi, un es zinu, zinu - laika trūkums ir traki slikts attaisnojums, bet, šķiet, man īsti Tev nebija, ko teikt, jā - gribēju domās, darbos un notikumos vispirms atrast līdzsvaru un sevi, un vēl arī tas, ka toreiz, kad šo aizsāku - dienasgrāmatas rakstīšanu, sev apsolīju, ka darīšu to viegli, jā, un arī skaisti... un atkal es attaisnojos - bet tā negribu... gribu, lai zini, ka šorīt, tagad un te no sirds vēlējos Tev uzrakstīt, un arī pati sev... Un, tagad, to darot, man joprojām nav skaidrs, ko īsti... Es šonakt saldi un tik silti gulēju, no rīta, vēl īsti nepamodusies pierakstīju pateicības - ak, ja Tu zinātu, cik ļoti man to patīk darīt - un nu jau būs pagājis pusgads (un man patīk tādi laika nogriežņii, mēnesis tomēr ir krietni par maz, lai tā pa īstam izvērtētu un vispār saprastu), jā, kad to daru, nu to grūti pat izteikt, bet tā piedomāšana, pateikšanās un tā visa pierakstīšana - tā liek laimes sajūtai virmot, jā - tā es to jūtu & redzu, gluži kā tos spožos aukstā gaisa kristāliņus ziemas saulē, kad ir vairāk, kā -20 aiz loga. Pamodusies, kamēr manējie gatavojās dienai, es iekurināju krāsni, saklāju gultu, izņēmu traukus no trauku mašīnas, salocīju veļu, ieliku vēl mazgāties, un, kad bērni aizgāja uz skolu, es atrullēju jogas paklāju, ieslēdzu YouTube, sameklēju 25 min. move with Nicole vienu no pilates nodarbībām un ļāvos, un man joprojām tas ir grūti - balanss un elastība, tas vispār nav par mani, bet būs, es darīšu un būs - tāds ir mans mērķis - spēcīga es, nopietni - man tūlīt paliks 42 gadi, un nē - man nav sajūta, ka novecoju, arī - ka dzīve iet uz otru pusi, nē, nē - es joprojām esmu jauna, un katra fiziska aktivitāte, man liek justies vēl jaunākai (starpcitu, šoziem atklāju slidošanu). Pēc pilatēm duša, mazliet kosmētikas, darbnīcas treniņtērps - jā, joprojām mīļākais darba apģērbs, pagatavoju matchu ar sojas pienu, iebridu sniegā - plikām kājām - šis ir perfekti, un malkojot matchu, vēl izlasīju grāmatas "Mākslinieka ceļš" nodaļu, un tagad rakstu Tev, pulkstenis rāda 10:09, un es tūlīt došos uz darbnīcu, lai no mitra māla gatavotu rotu detaļas. Un zini - es esmu laimīga. Es esmu atradusi sevi. Sevi it visās taij's epizodēs ap mani, ik kadrā, skaņā, arī cilvēkos, smieklos un klusumā, rosībā, dunā un rimtā mierā - un tagad, domājot par visu to Jauno, kas mani (un arī Tevi) vēl tik sagaida, vēlos tik vienu - nepazaudēties. Jā, to vēlu sev, un arī Tev! Un milzīgs paldies, ka esi šeit! Un, lai mums brīnišķīga šodiena!

Ak, un būšu no sirds pateicīga, ja komentārā ierakstīsi savu vēlējumu sev Jaunajā gadā, paldies Tev jau iepriekš!

Es esmu Vētra...

Čau! Sen neesmu Tev rakstījusi! Kad šo aizsāku, teicu sev, ka gribu, lai šis ir viegli - vēlos rakstu, nevēlos nerakstu, un lai gan neesmu šīs pieejas karsta atbalstītāja - es tomēr esmu par disciplīnu, reizēm patiešām izprotu, ka viegluma piešķiršana pat ļoti ikdienišķām lietām - atbrīvo, pat ļoti. Un šorīt zināju, ka man Tev jāuzraksta - jāpastāsta, kā man iet, un zini - es esmu Vētra, un radošos procesos to apzinos vēl ļotāk. Tā - par visu no sākuma - šobrīd aizrautīgi strādāju pie Jaunumiem www.kaisme.com, kurus palēnām te atklāšu no 1.-14.decembrim, savus darbus plānoju pati - pēc rosīgās vasaras vēlējos brīvdienas, vēlējos tās pagaras, un vēlējos laiku darbnīcā, lai varu koncentrēti strādāt tikai ar mālu - nedomājot par paciņu pakošanu, rēķinu drukāšanu, e-pastiem un citām lietām, kuras paņem laiku un manu uzmanību. Tāpēc iesākumā - lielā vasaras kolekcijas izpārdošana, un pēc tās - laiks darbam ar materiālu. Un tā kā rotas nesastāv tik no māla vien - tām nepieciešama furnitūra, forma, glazūras toņi un arī faktūras - no sākuma atrodu visu to - jāpiebilst, ka katrs šis kriksītis droši vien ir nopērkams atsevišķā veikalā, visu pērku internetā - tas nozīmē, ka tos ieraudzīšu, kad saņemšu (un, protams, ne no Latvijas). Vēl - man nebūs laika prototipu izstrādei, visu darīšu uzreiz, tas nozīmē, ka arī šo to "pārdarīšu" (būs auskari, kuri tā arī netiks līdz e-veikala plauktiņiem, jo tie neizturēs manu atlasi). Tas ir ilgs, pacietīgs, darbietilpīgs darbs, tas izmeļ un reizē piepilda. Māls nav paredzams - tas žūstot saraujas, ''cepoties" samazinās, glazūras toņi krasi atšķiras visos procesa etapos, vēl klāšu zeltu, tas jau noglazētās detaļas pārvērtīs līdz nepazīšanai, padarot tās neticami elegantas. Un tai visā es mutuļoju, plosos, daros - baudu procesu un mācos tam ļauties, atkal un atkal sev atkārtoju : Tev izdosies, Tu dari ar sirdi, to jūt, to saņem, Tev izdosies! Es koncentrējos darbam, sevi ielieku tur, tai' visā, ko radu, un reizē plūstu - ir tik daudz lietas, kuras noteiks pats materiāls, lielais karstums krāsnī, zelta mirdzums un saderība ar furnitūru, es peldu, es ienirstu, iznirstu, ieelpoju un nirstu... es eju lietū, putenī, es elpoju dziļi, es pierimstu, es tinos siltā segā, lasu grāmatas un plikām kājām brienu sniegā, es atslābstu, un atkal sevi uzvelku kā stīgu, es esmu Vētra - manī virpuļo, uzplaiksnī, kaismīgi karst, manī rodas... ES RADU!

Brīvdienas...

Čau! Sen Tev neesmu rakstījusi - biju brīvdienās. Un tagad, kad vēl rīts - esmu noskrējusi 5 km un vēl bišķiņ, pavadījusi bērnus uz skolu, un kurjers man ir atsūtījis ziņu, ka ieradīsies pēc stundas (lai sapakotu Jūsu pirkumiņus man pietrūkst ļoti daudz kastītes, tās es sūtu no Lietuvas un tūlīt, tūlīt tās būs pie manis), esmu uzvārījusi sev rūgti saldu kakao (Tu arī to dari? Sablenderē augu pienu ar kakao pulveri un datelēm, uzsildi un baudi?), tā man šorīt balva - par to, ka es atkal to izdarīju - skrēju un noskrēju - un to jau pat grūti izstāstīt, bet tā sajūta, ka es izdarīju tiiikkk labu sev - strāvo & spārno. Sildos kakao malkos, un man ir brītiņš Tev uzrakstīt par savu brīvdienu galamērķi - Andalūziju - jā, tagad es zinu kā izskatās Paradīze, tieši, kā viesu namiņā Finca la Vida - esmu pavisam droša. Un vēl - pirms braucām, biju apņēmusies, ka vienkārši tveršu, būšu klātesoša, bez gaidām, elpošu dziļi, negulēšu ilgi, nepārēdīšos, bet noteikti izgaršošu Spāniju - grilēts astoņķājis, tuncis, mīdijas, garneles, paelja, vietējie vīni, sangrija, saldējums, arī jūra (starpcitu, ļoti sāļa), un vēl vīģes un mandarīni, plūkti no koka, aaa, un vēl visi tie augļi, kuriem pat nezinu nosaukumus, plus mango, daudz mango un avokado. Un vēl, protams, gribēju būt saulē, un paņēmu līdzi skriešanas apavus, ar domu, ja nu... Andalūzijā pavadījām 7 dienas - 3 Malagā, 3 turpat netālu kalnos Finca la Vida un vienu Mijas, bijām iebraukuši arī Comares un Maribellā. Braucām mēs divi - es un vīrs, bērnus atstājām mājās - viņi mums brīnišķīgi un ļoti patstāvīgi. Jā, un tieši neiespringšana uz ceļojuma plānošanu, ko parasti darām ļoti un daudz, šo reizi padarīja tik vieglu, nesteidzīgu un paties' neaizmirsatamu. Un es Jums IG jautāju, un Jūs man atbildējāt, ka vēlaties zināt, kur:

1) gardi un ne dārgi paēst - jāsaka, ka Spānija nav dārga, cenas nepārsteidz, tās iepriecina, restorānos/kafejnīcās ēdām reizes trīs, pārējās maltītes gatavojām paši, lielākoties Artis - lielveikalā pirkām jau vārītas garneles, un apstrādātas mīdijas, arī jogurtus, augļus (tos gan pirkākm arī tirgū), un, jā - jūras produktus tik atlika apcept gardā olīveļļā, vai pavārīt vīnā - un gatavs, un neizsakāmi gards. Jāsaka, ka jūras velšu un vīna cenas lielveikalos gan nešķiet ticamas - pirmajā reizē, ieraugot, ka vīns maksā 1,20 EUR, es patiešām neticēju;

2) kur var sauļoties kailām krūtīm? Malagas piekraste, kura stiepjas gar jūru visas Malagas garumā, dienas vidū ir saules izslāpušo pilna, vietām vairāk - pludmale Malagueta, tur pat, manā izpratnē, ir cilvēku biezs, un tā kā man vairāk patīk vietas, kur katram ir daudz brīvas vietas, izvēlējāmies laiski pavadīt divas dienas pie jūras tuvāk pludmalei Pedregalejo, kluss, tik jūras šalkas, cilvēki lasa grāmatas, un meitenes sauļojas kailām krūtīm, arī peldas - vārdos neizsakām brīvība un īsta vasara;

3) par visforšākajām vietām, kur būt - esmu bijusi padaudz valstīs, esmu redzējusi, jutusi, iederējusies, tvērusi un baudījusi, un man Tev jāsaka, ka Malaga, un blakus esošie kalni man tik ļoti iepriecināja, iedvesmoja un samīļoja - saule, laipnība, rūpes par vidi, garšas, daba, un tie rieti un lēkti, un agrie, tumšie rīti, serpentīni, un daudzie skrējēji - brīnišķa buķete, kura noteikti mani sauks vēl atgriezties. Un, kad būšu tur es atkal:

noīrēšu auto;

brokastis pusdienlaikā ēdīšu Malagas tirgū (tur visu gatavo Tev redzot, viss svaigs, košs un smaržīgs);

no rīta skriešu Malagā;

vērošu saulrietu Andalūzijas kalnos;

apciemošu baltās pilsētiņas;

un Malagā, blakus Picaso muzejam, ēdīšu pistāciju saldējumu;

un vēl - mango - pirkšu tos tirgū, lielveikālā un ēdīšu svaigus un daudz...

P.S. jā, un es ceļoju ar vieglu plecu somu, ko es ņēmu līdzi uz Spāniju?

1 T-krekls; 3 kleitas, kuras neaizņem daudz vietas (uzvilku tik 2, un būtu iztikusi tik ar vienu); lina krekls, to viegli kombinēt ar kletām un peldkostīmu; jā - arī peldkostīms, protams; 2 apakšveļas komplekti, legingi un tops skriešanai (skriešanas apavus ieliku vīra somā); grāmata, skiču bloks, ūdenskrāsas, sava krūze, un Rīta rituāls; kosmētika, mugurā lidojot man bija - žakete, tops, hūdijs, džinsas un Teva sandales - jā, un man pavisam ar to pietiek 7 dienām...

Paldies Tev, ka lasi. Varbūt Tev kaut kas arī no šī visa noder, lai gan vispār un nemaz negribu Tevi mācīt, kaut ko ieteikt un tā - tik pasacīt, ka laimei jau nemaz nevajag traki daudz... un vēl - būšu pateicīga, ja ierakstīsi te savu komentāru, kaut tik: čau! izlasīju! 

Paldies Tev jau iepriekš, Kristīne

Plānoju, neplānoju...

Čau! Rakstu, un domāju par atvaļinājumu, nopietni. Jau pēc nedēļas es būšu tālu, un centīšos it nemaz nedomāt par darāmajiem darbiem, pat centīšos neko neplānot, tik ļaušos karstai saulei, gardam ēdienam, vīram, smiekliem, sarunām par ne ko un laiskumam. Un es Tev noteikti par to pastāstīšu, tad, kad būšu tur - brīvdienās, bet šodien man šķita Tev svarīgi uzrakstīt, par to, kā plānoju savu dienu, nu - vai neplānoju, vai arī - tik ļoti jau esmu sevi "izaudzinājusi", ka pieturēšanās pie stingra dienas plāna, vairs neskaitās ne plānošana, ne neplānošana, vienkārši organizēta rīcība, un šo rakstot es smaidu. Es zinu daudzu priekštatus, ka mākslinieki, jau tādi nesavākti, bohēmisti un tā, zinu arī tos, kuri pauž, ka tie, kuri strādā sev paši, jau lielāko ties' pavada guļus stāvoklī un garās kafijas pauzēs. Un, kā tas vispār ir - kad neviens neko neliek darīt, un nepasaka kā? Un kāds vispār mērķis, virziens, kāda jēga? Un vēl - toreiz, kad aizgāju no ofisa (tas ir bibliotēkas), satiekot kolēģus, ikreiz dzirdēju: Tev jau tagad forši, vari dārzā sauļoties, nekur neskriet, beidzot atpūsties, un ik reiz es smaidīju vēl ļotāk. Jā, ir grūti izskaidrot, ko daru, kā, un cik daudz laika veltu vienai vai otrai lietai, bet ne gari - es ceļos 7.00, laiks līdz 9.00 ir mans - to pavadu skrienot, peldot, zīmēju, rakstu, joga, pilates, pastaigas, auksta duša, matcha - ko vēlos. Mana darba diena sākas ap 9.00, 1dienas un 4dienas iesāku, izdarot darbus pie datora - e-pasti, pasūtījumu noformēšana un pasūtījumu sapakošana, 2dienu rītos salieku Jaunumus www.kaisme.com plauktiņos, pārējo dienu rītos - rosos darbnīcā - pārsvarā tie ir sagatavošanās darbi glazēšanai, trauku veidošanai, rotu montēšanai. Pusdienas ap 13.00, reizēm ļoti ātras, bet cenšos tām veltīt savu laiku un uzmanību, gatavoju pati, bieži ēdu kopā ar vīru, šobrīd - rudenī - tas ir krāsām bagāts ēdiens, daudz no mūsu pašu dārza (tomāti, ķirbji, gurķi, salātlapas, āboli, bumbieri, baziliks, cukini); no 14.00 ik dienas esmu darbnīcā, čakli strādāju līdz pat 18.00 un nedaudz ilgāk, tas ir plānveida darbs - krāsni ieslēdzu gandrīz ik nakti, ik 2dienu www.kaisme com ir Jaunumi, tas nozīmē, ka ik dienu plānoju tā, lai es izdarītu tik, lai vakarā, pirms gulētiešanas varu ieslēgt keramikas krāsniņu - vakar, piemēram - noglazēju akmensmasas traukus, glazēju tik trauku iekšpusi - tāpēc tas nav ilgi, un uzklāju zeltu krūzēm, kuras būs 2dienas Jaunums - tas nozīmē - vakarnakt krāsnī bija akmensmasas trauki, šonakt būs zelts - un šo dienu esmu izbrīvējusi, lai varu kopā ar vīru paēst brokastis kafejnīcā, salikt storijus un Reel IG, un uzrakstīt Tev. Jā - bez darbiem darbnīcā, man ir jāparedz laiks arī produktu safotogrāfēšanai, bilžu apstrādāšanai, to salikšanai e-veikalā un IG, vēl papildus grāmatvedība - pati gan to neveicu - algoju grāmatvedi, bet visu dokumentāciju sagatavoju. Vēl - pasūtījumi ir jānogādā līdz pakomātam vai Pasta nodaļai, reizēm ir pasūtījumi, kurus piegādāju pati, vēl komunikācija IG, Whatsapp un Messanger, reizēm īsziņas, telefona zvani un tikšanās. Arī laiks, lai veiktu pasūtījumus - iepakojums, materiāli, furnitūra, un apmaksātu rēķinus. Un, jā, es reizēm strādāju arī nedēļas nogalēs - tās gan nav pilnas dienas - bet, piemēram, noglazēju Putnus, lai varu uz nakti ielikt krāsniņā, vai nošvamēju traukus, lai varu ielikt "biskvītā", nodarbības, smuka gaisma - fotogrāfēju produktus. Nu tā - īsumā un tomēr gari - strādāju es ne maz, un traki organizēti - ļoti plānoju, un vakaros cenšos prast atpūsties - man ļoti palīdz gardu vakariņu gatavošana un baudīšana, vīrs, filma vai seriāls, reizēm sēņošana, zīmēšana, ābolu biezeņa vārīšana, kāds koncerts, grāmata - obligāti. Un par to atvaļinājumu - vajag, arī tad, ja darbiņš ļoti mīļš, vajag. Vajag neko nedarīt, saulē gulēt un vīnu malkot. Ļoti vajag. Ļoti gaidu.

Gads bez kafijas...

Jā, it kā jau neticami, bet tā tas ir - veselu gadu neesmu dzērusi kafiju. Kāpēc? Tie iemesli vairāki: pirmais - izvairos no ieradumiem, kuri kontrolē manu pašsajūtu (un kafija to dara ļoti - no rīta, jo pirmais, kas nepieciešams ir kafija, arī ap pusdienas laiku, arī pēcpusdienā, un reizēm pat pirms miega - un, ja nedabūju savu "devu" kļuvu nīgra), otrais - glavas sāpes, un interesanti, man šķita, ka ar kafiju tās ārstēju; trešais - tāda kā apātija, neskaidras domas, gurdums; ceturtais - jau gadiem cietu no anēmijas - dzelzs trūkumuma un nespējas to uzņemt - un kafija dzelzi patērē daudz. Un vēl jāpiebilst, ka mana kafija bija melna un rūgta, ar putotu augu pienu to dzēru tik svētku dienās. Un vēl - jau iepriekš reizēm kafijas nedzeršanu praktizēju, kādu nedēļu, "izņēmu" to no savas dienas kārtības, bet šoreiz, tas ir - tai dienā pirms gada nolēmu, ka mēģināšu ilgāk, sākšu ar mēnesi, un tad izvērtēšu - atsākšu, vai tomēr turpināšu, un toreiz arī izlasīju rakstu, kas lika man savas attiecības ar kafijas pieradumu uzlūkot ciešāk, te gabaliņš:

"Kafija var likt Tev justies absolūti uzvilktam un nemierīgam vai tieši pretēji- liek Tev justies vēl vairāk nogurušam. Daudzi šo nemaz nepamana, taču liela daļa cilvēku, dzerot kafiju, patiesībā jūtas vēl nogurušāki, kas.. neapzināti (vai apzināti) noved pie nākošās kafijas krūzes. Un tikai tad, kad kafijas dzeršana tiek pārtraukta, viņi apzinās, ka kafija patiesībā tikai laupa šo ikdienas enerģiju.''avots: www.topivesels.lv

Un jau toreiz, pavisam skaidri zināju, ka, ja sev kaut ko atņemu (es taču nesodu sevi - es rūpējos), man ir sev jādod kaut kas arī vietā. Un tā manā ikdienā ienāca cigoriņu kafija, kakao, daudz ingvera  un citas tējas, un matcha. Cigoriņus man vajadzēja iesākumā, jo šķiet alku pēc rūgtuma, tā pat arī kakao, šobrīd tos lietoju maz, reizēm kā desertu. Tējas dzeru daudz, to garšas un sastāvi mainās līdzi sezonām, un ingvers, kā piedeva, man joprojām ir ļoti mīļš. Matcha ir mans rīta dzēriens - es neēdu brokastis, pirmo maltīti ieturu ap 13.00, matcha ar sojas vai mandeļu pienu ir mans brīnišķīgais dienas sākums - pēc rīta skrējiena vai staipīšanās, aukstas dušas - perfekta, lai baidītu mirkli un jaunas dienas iesākumu (un tās labās lietas, kuras ir kafijā, kuras, protams, ir - ir arī matchā, bet matchā nav slikto), jā, un vēl - iesākoties rudenim, ik dienas izspiežu un izdzeru 0,5 -1 l svaigu ābolu, bumbieru sulu, reizēm pievienoju arī burkānus, bieti, ingveru un citas gardas lietas.

Kas ir mainījies pēc gada:

1) man nesāp vairs galva;

2) man ir ļoti salds miegs;

3) enerģija pietiek visai dienai, un tā līdzinās dejai, ne maratonam;

4) skaidras, asas domas;

5) mans dzelzs līmenis šobrīd asinīs ir perfekts (bet vēl - esmu atteikusies no glutēna jau 10 mēnešus, esmu droša, ka tas ir galvenais iemesls);

6) mana ikdiena ir krāsu un garšu bagāta, jā, iepriekš, katru savu "attelpas" brīdi veltīju kafijas baudīšanai, un, ja godīgi - tā garšo vienmēr tā pat, nu ok - skābāka, ne tik ļoti, biezāka, ūdeņaināka, stingrām putām, bez (lūdzu piedodiet kafijas eksperti), un es zinu to vilšanās dusmu, kad trāpi negaršīgā kafijas pauzē, un arī to, kad medī, bet nekādi nevari tikt pie tās lieliskās kafijas garšu buķetes, kuru baidīji kaut kad un kaut kur, bet citur to nekādi neatrod. Jā, bet bez kafijas, pat ceļošana ir koša, tik daudz iespēju izgaršot dažādas tējas - īpaši mīļa man jasmīnu zaļā, kura paties' arī smaržo pēc jasmīniem, un tā chai latte, kuru dzēru Aizputē, un macha ar bezglutēna auzu pienu lidostā pie Briselles, un tā Norvēģijā, ar skatu uz ostu, un vēl vakar baudīju matchu Kuldīgā, Celms maize, ar rīsu pienu - jā, bez kafijas šie mirkļi ir kļuvuši nozīmīgāki, un tā vairs nav dzīšanās pēc enerģijas, un noteiktas garšas, tas ir par "te un tagad", par mani, par to cik viss skaisti. Un šo rakstot, es smaidu, un paldies Tev, ka lasi! Lai mums brīnumskaista šī diena.

Es skrienu...

Jā, es skrienu, un man patīk. Bet pirms stāstu Tev vairāk, gribu, lai zini, ka neskrienu daudz, tie ir 3-4 km un katru otro dienu. Jā, un es skrienu tik dabā, nedaudz pilsētā, un es esmu domājusi par to, ka es taču varētu skriet arī vairāk, nu vismaz 5-7 km, bet tas prasa divreiz vairāk laika, un teorētiski, arī noskrienot ne garu distanci, es saņemu to, ko sniedz skriešana, un es arī, kas nav mazsvarīgi, ietaupu laiku, un tāpēc joprojām pieturos pie "līdz 4 km". Kāpēc īsti to daru? Es sāku jau diezgan pasen, un daru periodiski, vismīļākie man ir rudens rīti, īpaši miglainie, un, ja vēl caur miglu vāliem mēģina izspīdēt saule - es klusi, laimīgi spiedzu. Un tie zirnekļu tīklu pinumi un  rasa tajos - jā, skrienot caur pļavu, tos var smaidot pētīt un reizē - ritmiski elpot, kustēties un būt tur, tai mirklī. Vēlme skriet manī uzradās pēc trešā bērna piedzimšanas, nekad iepriekš neesmu jūsmojusi par sportu, bet kaut kā tad - pirms 12 gadiem, man savajadzējās, vienkārši gribēju kustību, gribēju tvirtumu. Un toreiz man tas bija traki grūti - nespēks, neprasme elpot, arī svars, bet es darīju, lēnām, bet skrēju. Vēlāk, kad bērni jau paaugās, bet mājās visu laiku bija troksnis, gribēju laiku sev, lai vienkārši padomātu, bet skrienot aptvēru, ka šis ir tas mirklis, kad nedomāju, un cik tā ir labi. Toreiz turpināju skriet šo mirkļu dēļ. Un vēl - toreiz,  sākot arī apzināti ēst, es tiku vaļā no kilogramiem 9. Šobrīd skrienu, jo esmu droša, ka regulāra kustība, paātrināta sirds darbība, svīšana, elpas noturība pie fiziskas slodzes, rūpes par muskuļu masu, un jēgpilns uzturs, ir mans dzīvības eleksīrs - mana jaunība un dzīvesprieks. Jā, mans mērķis nav "nomest" vēl kādu kilogramu (šobrīd sveru tik, cik reiz svēru savos 16), mans mērķis ir dzīvot dzīvu dzīvi, un, lai tam netruacē savilkta mugura (starpcitu, no šī tiku vaļā tik skrienot), slikts miegs, nekontrolēta apetīte, vai gluži otrādi - apetītes zudums, un arī tā sevis rāšana un noniecināšana, par to, ka vajadzētu pakustēties, bet nekādi nevaru sevi piespiest - jā, es nepiespiežu, es arī ar sevi nediskutēju, es vienkārši daru, jo zinu, zinu par visiem 100%, ka tas man nāk par labu, pat ļoti. Un par plusiem - galva strādā pavisam savādāk - tas ir, superlabāk - domas ir skaidras, lēmumi konkrēti, koncentrēšanās - izcila. Par ēšanu - reiz Pēteris Kļava savā lekcijā teica, ka apēst Tu vari jebko, nu pilnīgi visu, bet kā Tu to dabūsi ārā? Pie šī es pieturos, un, kad zinu, cik smagi un ilgi es patiesībā skrēju, bet patērēju tik kādas 300 kalorijas, man tur daudz neko vairs sev nav jāiegalvo. Miegs - salds. Dienas režīms - labs. Un vai man kaut kas sāp? Vai es slimoju? Migrēna? Uzpūties vēders un smagas kājas? Ne! Es dzīvoju dzīvu dzīvi, es skrienu.

Par "viegli"...

Čau, paldies, ka esi šeit! Jau vakar sapratu , ka gribu Tev par šo uzrakstīt, tik nevarēju atrast īstos vārdus. Nolēmu, ka par to domāšu rīt - tas ir šodien, bet joprojām tos neatrodu. Bet, lai vai kā - ceru, ka rakstot, tie paši sameklēsies un virknēsies. Jā, jau dienas iepriekš, sevī pārspriedu, kā es nonācu te - savā uzņēmumā (un tam jau ir pieci gadi) un, kā, lai pastāstu to Tev. Vai sākt ar to, ka toreiz, kad man bija gadi 14, mans sapnis bija savs šūšanas ataljē (toreiz tos sauca tā), vai stāstu iesākt no vietas, kad nolēmām dzīvot Kuldīgā (un toreiz tas bija tik pat neprātīgi, kā būtu tagad), vai tomēr tur , kur es, pēc vairāk kā 10 gadu "pati sev boss", esmu aizmukusi uz bibliotēku, paslēpusies starp grāmatām, izdegusi un apjukusi (es toreiz izturēju palielu konkursu, uz vecākā bibliotekāra vietu bija vairāk kā 30 pretendenti, paņēma mani, un bibliotēkā sabiju 3,5 gadus, un vēl paspēju iegūt bibliotekāra kvalifikāciju). Jā, daudz ir bijis un daudz vēl būs - un tas ir bijis brīnišķīgs ceļs, lai te nokļūtu. Ideja par KAISMI bija un ir mans loģisks turpinājums - vēlme sevi realizēt, radīt un darīt to, ko protu - izgatavot rotas, fotogrāfēt, rakstīt, glīti visu noformēt, komunicēt, organizēt sevi un vidi ap mani. Sava (ne pirmā) uzņēmuma reģistrēšana un tā attīstīšana, bija un ir tik instruments, lai darītu darbu, kuru nevaru nedarīt, kuru mīlu līdz sirds pašiem dziļumiem, un kuram redzu milzu potenciālu. Jā - tā tas īsumā - sapņot, gribēt, darīt un nepārstāt, un turpināt, un pa vidu visam - turpināt mācīties. Un par to populāro "viegli" - ja Tu jautātu man, es Tev teiktu, ka nav viegli, un man patīk, ka tā - man patīk redzēt un piedzīvot lietas, kuras sākotnēji ir nākušas grūti, un tad pienāk diena, kad saproti, ka tagad tas man ir viegli (piemēram šī mājas lapa), un tai's reizēs es apzinos, ka ir atkal laiks jauniem izaicnājumiem, jauniem "grūti", un jaunām iemaņām, jo tā vajag, vajag man, Un, ja tā - elpot, jā, tas man ir viegli, un arī tik līdz brīdim, kad nonāc peldēšanas treniņā, un treneris Tev liek ieelpot virs ūdens, un izelpot zem. Un vēl - nevērīgai būt, man ir viegli, bet tas ar' tik līdz mirklim, kad apzinos, ka tās visas nevērības laika nogrieznī prasa dubultpūles, lai izlabotu (gan pavirši iekārta kleita skapī, gan vīram neiedota buča, gan neatbildēts e-pasts). Noslēdzot - man patīk "viegli", man patīk, ka esmu līdz tam smagi gājusi, traki strādājusi, sevi sim'padsmit reizes lauzusi, lai nostātos uz galvas bez atbalsta sienas, lai ienirtu 2 un vairāk metru dziļumā, lai izgatavotu balta māla krūzi ar pļavas ziediem un auskarus gluži kā taureņus, lai safotogrāfētu produktus, un glīti sapakotu daudz pirkumus, un vēl grāmatvedības papīri - jā, tagad man šis viss ir skaisti viegli, tik skaisti, ka vēderā kņud, un tagad es zinu, ka varu vairāk, un zinu, ka atkal jauna iesākums būs "grūti", un man tā vajag, tas ir tas ceļš, tas brīnišķais process.

Mana labbūtība...

Šorīt atkal līst un man ir brītiņš Tev uzrakstīt - pagājušā nedēļ paskrēja tik ātri - uzņēmu viesus darbnīcā, vēl nodarbības, vēl jāpabeidz nodarbību trauki (nodarbību dalībnieki tos izgatavo, uzklāj angobas, es tos vēl glazēju un uzlieku nedaudz zelta), un Tu, jau saproti - lai uzņemtu ciemiņus darbnīcā, kurā ikdienā notiek putekļainas lietas un valda radoša nekārtība, ir diezgan jāiespringst, un te atkal gribu pielikt smaidiņu. Un vēl Jaunumu otrdiena - tas ir - jāsafotogrāfē un te - www.kaisme.com plauktiņos jāsaliek Jaunās rotas un trauki, jāpastāsta par tiem Instagram, vēl šis tas jānofilmē, un vēl - jāgatavojas nākamajai otrdienai, arī pirkumu sagatavošana izsūtīšanai, sapakošana, vēl jābrauc sēņot un no āboliem jācep drupaču kūkas - jā, skaista, piepildīta un ātra nedēļa. Ak, un vēl tas, ka Instagram ir ieviesis izmaiņas - Latvijā bāzētiem veikaliņiem, šobrīd vairs nav iespēja ietagot produktus, un vispār veidot produktu katalogu IG, un es joprojām par to skumstu, un man vajadzēja kādas dienas 3, neskaitāmas reizes restartēt telefonu un datoru, visu apdeitot, sabļaut uz savējiem, saņemt gaaaras man neskaidras vēstules no Facebook suport, jā, lai vispār nojaustu, kas noticis - jauna kārtība, tas arī viss. Ai, bet mani šis satrauc, un nedaudz pat izšūpo - tāda ne viegli sakārtotu lietu pēkšņa zaudēšana, ok, es saprotu, ja neesi ar šo saskāries, grūti izprast manu kreņķi, bet, lai vai kā - šodien ir pirmdiena, un es sāku no jauna - jā man patīk šī brīnišķi dzirkstījošā sajūta. Un vēl - domu, par labsajūtas procentiem es paņēmu no Cilvēkjaudas, un man tik ļoti tā der - jā, par to, ka nav jau tāda viena lieta, kuru ieviešot savā ikdienā, Tu pēkši jutīsi super izmaiņas, kļūsi cita/cits, un dzīvosi absolūti Jaunu dzīvi, mani sajūsmina doma, ka tās lietas, un ieradumi man daudz, pie kuriem turos, un kurus no jauna ieviešu. Un tie ir mani labsajūtas procenti, kuri dienas, nedēļas, mēnešu  nogrieznī summējas un dara mani labāku, jā, jā, un tur starp viņiem tā mana labbūtība mīt:

guļu 7,5 h, neatkarīgi ne no kā... 10%  auksta rīta duša... 5%  matcha dārzā... 5% nostāties ar kājām gaisā... 5%  šorīt sāku jogot... 3%  kafijas pagatavošana vīram un buča... 5%  daru darbu, kuru mīlu... 50%...  radu... 40%  dabas tuvums... 40%  pārdomāts uzturs...30%  mierpilnas un siltas attiecības ģimenē... 60% rušināšanās dārzā... 30%  nedzeru kafiju...10% pirts... 20% dzīve mazpilsētā... 20%  vēlmi pēc saldumiem aizstāju ar tējkaroti svaiga, tumša medus... 2% adatu paklājiņš... 2%  peldēt... 20%  salasīt ziedus... 20% pagatavot Latgales salātus no pašas audzētiem gurķiem... 2%  izstaipīties... 4% savās mājās justies labi... 40%  vakara tēja... 10%  filma... 10% grāmata... 10% pateicību pierakstīšana... 5% mācīties būt te... 10%  būt tagad... 30%  u.t.t. 

P.S. un es nedaru šo visu katru dienu, un mans mēŗķis nav iespēt pēc iespējas vairāk - es vienkārši apzinos, kas mani dara laimīgu, un pie tā es turos... pa bišķiņam un vairāk... un neatlaižos...

Un vēl - jau pagājušo nedēļ' pieņēmu lēmumu, tomēr rakstīt tik vienu reizi nedēļā, un tā būs 1diena... paldies, ka esi šeit...

1dienas un citas dienas...

Es mīlu 1dienas, pat ļoti, kaut labi atceros to laiku, kad manas mīļākās dienas bija piektdienas, toreiz es nebiju boss pati sev - tagad gribu te pielikt smaidiņu. Un noteikti par saviem novērojumiem - strādāt sev un strādāt citam - Tev kādreiz pastāstīšu, bet ne šodien. Šodien es baudu 1dienu un sajūtu, ka es atkal varu sākt no sākuma, nē- ne gluži no sākuma, bet šonedēļ es pavisam noteikti izdarīšu labāk kā pagājušo, un es būšu labāka, un viss ap mani būs labāks, kā nedēļu pirms - jā, tā ir mana 1dienas sajūta.

Nedēļas nogali pavadīju kopā ar vīru - braucu viņam līdzi uz viņa koncertiem Valdemārpilī un Dobelē, viņš to dēvē par "muzikālo tūrismu", braucot kopā ar viņu es nonāku pilsētās, uz kurām pat nebūtu izdomājusi aizbraukt. Un, lai gan šo nedaru bieži, ik reiz, kad esmu piekritusi šīm avantūrām, es tās pat nedaudz plānoju, ne tik darbus, kuri jāiespēj līdz izbraukšanai ("piekraut" krāsniņu, vai gluži otrādi, varbūt vēl agri no rīta uzklāt zeltu, lai vakarā tas jau kārtīgi nožuvis - jo savu keramikas krāsni darbinu gandrīz katru nakti), jā, un vēl es plānoju, ko sadarīt, esot tur - pilsētā, kuru es pati neizvēlējos. Un, ja pilsētā vai tās tuvumā dzīvo draugi, noteikti vēl apciemošu viņus, jau iepriekš atradīšu visgardāko vietiņu, kur baudīt vēlas pusdienas, arī nedaudz vēstures un arhitektūras, romantiski pagalmiņi, izpeldēšos, ja tuvumā būs peldvieta, kurā nav pūlis - jā, arī šis ir viens no iemesliem, kāpēc izvēlos peldēt agros rītos un ne vasarā, jo man patīk klusums un tā sajūta, ka tas mirklis pieder tik man vien. Un vēl es jūsmoju par izstāžu zālēm, izstādēm un mākslinieku veikaliņiem - šeit gan jāpiezīmē, ka nedēļas nogalēs, ne lielās pilsētās šie skaistumi ir slēgti agrāk kā gribētos. Un tā es brīnišķīgi esmu pavadījusi šo nedēlas nogali, krāšņi tverot Valdemārpili un Dobeli - pilsētas, kurās nedomāju, ka esmu bijusi iepriekš. Un es lieliski atpūtos, un tik pat lieliski arī noguru, un atkal man gribas te ielikt smaidiņu. Šodien braukšu sēņot, lai varu sevi salikt atpakaļ, un jau rīt Jaunumi - te pat www.kaisme.com, ļoti gaidīšu Tevi ciemos!

Es tam visam pa vidu...

Es kavējos - šo man vajadzēja rakstīt jau aizvakar, esmu sapinusies darbos, skrienu, nē - aulekšoju kā neprātīga, kaut solījos sev laboties, tā kā prasties - pieņemt, ka arī es drīkstu strādāt tik 8 stundas dienā. Un joprojām man ar šo grūti. Laikam jāsāk ar to, ka man nekad nav trūcis ideju, nu ne jau tās lielās - tās par pavisam citu dzīvi, māju, un vispār kādreiz, kaut kad, kaut kur - nē - manējās ir par te un tagad, man nekad nav bijis grūti radīt jaunas un atkal jaunas rotas, traukus, tekstus, gurķus ar krējumu atkal pagatavot savādāk, pārkārtot māju, pārrakt dobi, kārtīgi apgriezt rozi vai arī matus, domāt tālāk, redzēt plašāk - šo es protu, pat ļot labi, un es arī daru, jo laime ir ne tikai process, bet arī baudāms rezultāts. Un tik pat labi kā, Tu, arī es zinu mūžseno teicienu - darbi dzen darbus - un tā patiešām ir. Un tiklīdz es iesteidzu vienu, jo gribu priecāties par procesu un jūsmot par rezultātu, un gribu to jau šodien, tad nepaiet nemaz tik ilgs mirklis, kad jau nākamais darbiņš ir klāt - ideja, kura jāīsteno. Jep, un neaizmirsīsim, ka te joprojām runāju par cilvēku, tas ir sevi, kuram priekšnieku nav. Un tā es te rakstu, un apzinos, ka nu jau nedēļa ir paskrējusi, un es neesmu kopā ar vīru vienkārši pasēdējusi dārzā, starp puķēm, pamalkojusi vīnu un vienkārši papļāpājusi par šo un to, ne par nākamajiem darbiem, plāniem un izmaksām, ne par vēlmēm, sapņiem un iecerēm, bet vienkārši - par ne ko un nedaudz sevi. Un nepārproti, man ļoti patīk, ka ap mani viss mutuļo - mūsu Jaunbūve, kura, ja ne nākamgad, tad aiznākam - aicinās ciemos viesus uz mazpilsētas dzīves baudīšanu, nu jau no ārpuses ir pabeigta, logi ir pasūtīti, un tā izskatās neticami skaista, esam sakārtojuši vēl vienas piebrauktuves jautājumu. Dārzs ir ieaudzies, bija brīži, kad biju nobažījusies - sausma un lietus periodi, bet nu jau viss ir labi. www.kaisme.com jaunais veidols, Jaunumu otrdienas, pasūtījumu izsūtīšana tik divreiz nedēļā, organizēta un plānota strādāšana pie Jauniem produktiem un esošo papildināšanas rit labi, un nodarbības ir apmeklētas, Jūs lasāt manu dienasgrāmatu un sūtat man mīļas vēstules. Es nekonservēju sava dārza ražu - ēdam to svaigu, šobrīd dzeram kritušo ābolu un bumbieru sulas, spiežu arī pāraugušos gurķus, un kad nespēsim apēst tomātu ražu, dzersim arī tos. Un vēl sēņošana, peldēšana, drīz gribu atsākt skriet (tas man tāds rudens/ziemas prieciņš), vēl vajadzētu pirms aukstuma šo to nokrāsot mājā, vēl gribu www.kaisme.com ieviest produktus, kurus 100% neizgatavoju pati, vēl jāpārstāda pāris puķes, un vēl bērni "jāpalaiž" skolā (Lilu dodas uz Rīgu, Ernests un Terēza atgriežas ilgi remontētajā skolas ēkā - labi, ka viņi vairs neaug tik strauji - vajadzēs tik pāris T-kreklus, kādas džinsas, klades un rakstāmos). Daudz. Un tik labi. Un es tam visam pa vidu. Un man patīk, pat ļoti. Tik, Kristīne, lūdzu samazini tempu.

P.S. nākamo ierakstu publicēšu 1dien, paldies Tev, ka esi šeit!

Šis rīts...

Čau! Es atveru datoru, ielogojos www.kaisme.com, un joprojām nezinu, ko Tev rakstīt. Es tikko nosalu dārza dušā - jā, man vajag gan to mirklīgo aukstumu, gan to mazo sevis uzvaru - ka es atkal to izdarīju - brīdī, kad prāts, ķermenis un visas maņas teica: nē, Tu to nevari, es tomēr to izdarīju - es varēju. Un vēl tas, cik ātri ķermenis atgūst siltumu, un reizē visur, visur manī iepludinot laimes sajūtu - jā, tāpēc to daru - cauru gadu tveru mirklīgu ūdens aukstumu, jā, ziemā es brienu Ventā, arī aizsalušā. Un vēl, pēc dušas sēžot agras saules spožajos staros, un lēni malkojot matchu, es domās mīļoju katru sava dārza puķi, ābolu, bumbieru, siltumnīcu, tomātus, katru apčubināto kvadrātcentimetru - šorīt solīja lietu, bet spīd saule, un vakar es jau otro vakaru pēc kārtas skatījos Panorāmu - smagu sirdi. Aizvakar Zemgali skāra prātam netverama dabas stihija - milzu krusas graudi, kuri sakapāja pilnīgi visu, kam trāpīja, tik daudz posta un sāpju. Tai dienā arī mēs satraukti gaidījām vai tā nobirs arī pār mums, apzinoties, ka pasargāt, labākajā gadījmā, varam tik mūsu mašīnas. Kuldīgā krusa nebija. Un tagad sēžot te - savā dārzā, vērojot sauli rotaļājoties hortenziju ziedos, flokšos un krastkaņepju  ķekaros, es apzinos to vēl košāk - nekas, pilnīgi nekas nav pašsaprotams. Pateicīga par mirkli, par spēju būt te un tagad, par sauli, kura glāsta, par Tevi - paldies Tev, ka esi šeit.