Kāpēc tā?
13. jūlijs, 2023 pl. 10:11,
2 komentāri
Gibu, lai šis man ir viegli, lai nav jāmeklē tāli vārdi un jāliek tie teikumos, kuri it kā cītīgi mani paskaidro. Tā ne - jā, es gribu, lai viegli un plūstoši, lai gan ne vienmēr piekrītu šai šobrīd tik aktuālajai vārdu kombinācijai - jā, jo kaut kā, visas sev tik labās un vērtīgās lietas (un arī vietas), esmu sasniegusi ar īpašu piepūli, atkal un atkal atkārtojot iesākto, nemitīgi sevi laužot un disciplinējot - jā, pie manis mans dārzs, laba veselība, pašai savs uzņēmums un godīgi - arī ilga laulība un trīs bērni, neatnāca viegli un plūstoši - it viss ir prasījis ilgas pūles, smagu darbu, neizmērojamu elastību, milzu gribasspēku, neatlaidību un to nerimtīgo gribēšanu būt laimīgai & dzīvai - te un tagad. Jā - un nekad, es saku: Nekad! uz neko nevēlos skatīties un pieņemt, kā pašsaprotamu. Gribu brīnīties bez mitas, ne tikai par putnu dziesmām agros rītos, bet arī par vīra pagatavotām vakariņām un maniem sirmajiem matiem. Jā, bet par šo - dienasgrāmatas rakstīšanu un publicēšanu, vēlos, lai tas ir viegli un plūstoši, kā izdzert rīta machu, tieši tik - piesēsties pie datora un rakstīt Tev (un arī sev vēstuli). Un kāpēc tā? Kāpēc rotas, keramika, kāpēc Kuldīga, kāpēc tik liela vēlme visu darīt pašai? Kāpēc? Atbilde jau ir pavisam vienkārša - jo KAISME esmu es, nopietni. Es esmu to meklējusi un atradusi - savu KAISLI. Dabas tuvums, rokdarbi, fotogrāfija, teksti, māls, kompozīcija, nokrāsas - tā esmu es, un vēl - daudzo gadu tiiiikkkk dažādo darbu pieredze, vides, cilvēki, pakalpojumi, ceļojumi, sajūtas - to visu esmu uzsūkusi kā sūklis, esmu ņēmusi vērā, smēlusies, iedvesmojusies, atmetusi un turpinājusi rakt - es esmu salikusi savu brīnišķo kombināciju, no visa, ko esmu piedzīvojusi, no tā, kas mani saista, intereresē un padodas, lai sevi realizētu, lai turpinātu savu neaizmirstamo ceļojumu, jā - tāpēc tā. Un, tagad, kad manai Lilu ir 19 gadi, un tikko pabeigta vidusskola, es par šo domāju vēl ļotāk, par to, cik patiesībā liela, vai tomēr ļoti maza ietekme maniem vecākiem bija uz mani, lai es kļūtu par sevi... un cik ļoti, un vai vispār, man būtu jāmēģina koriģēt mans bērns, jo to ceļu pie sevis viņa taču ies pati. Un zini, man šķiet, pat ļoti, ka vislabākais, ko varu darīt ir - būt pati, un laimīgi smaidīt, par katru sava bērna soli tai garajā ceļā, un samīļot cieši, un klusiņām teikt sev un viņai: Mērķis ir Ceļš, un Tev jāiet. Un Tev jāiet ir ļoti droši. Nebaidies. Lūdzu.P.S. naktī lija, un dārzs šorīt smaržo citādi - tik brīvi.
2 komentāri - Kāpēc tā?
Ilze - 13. jūlijs, 2023 pl. 16:31
Tu esi Brīnišķīga!
Līna - 25. jūlijs, 2023 pl. 12:04
Gribu brīnīties bez mitas un neuztvert neko pašsaprotami. Un par Ceļu kā Mērķi un drosmi. Paldies par šiem vārdiem. Man prieks, ka šorīt šo lasu 💎